Mēs zinām par Jēzu no Nācaretes. Mēs nevaram atkārtot Pētera vārdus Kajafas pagalmā: “Es nepazīstu šo cilvēku.” Mēs pārāk labi Viņu pazīstam. Mēs pārāk daudz esam piedzīvojuši Jēzu savā dzīvē. Mēs zinām, kas Viņš ir. Un šodien Dievs nostājas mūsu priekšā un ļauj mums ieraudzīt Jēzu, Kurš ir Augšāmcēlies. Viņš neatklājas visiem. Viņš atklājas tiem, kuriem grib.

Tas, ka mēs šodien esam šeit, ir pierādījums tam, ka Viņš grib mums parādīties. Pirmām kārtām būsim pateicīgi, jo Dievs realizē mūsos savu vārdu. Dievs ir ar mums. Dievs mūs mīl. Dievs mūs dzird. Dievs nāk pie mums ar palīdzību. Vai tas ir kārtējais lozungu saraksts? Nē, tie ir fakti. Piektdien Dievs no vārdiem ķērās pie darbiem. Nepietika ar to, ka Viņš kļuva viens no mums. Nepietika ar to, ka Viņš atstāja sevi kā barību, ka nomazgāja kājas. Viņš atļauj piesist sevi pie krusta ar cilvēku rokām, kuri neapzinās, ko viņi dara. Viņš mirst. Tik tiešām, reāli mirst. Viņš vairs neko nerunā, Viņš vairs nepārliecina mūs par savu mīlestību ar vārdiem. Viņš vienkārši mirst. Viņš vienkārši pārstāj dzīvot. Dievs, dzīvības devējs, nomirst.

Lieldienu naktī viss kļūst jauns. Tas, Kuru mēs piesitām pie krusta, ceļas augšā.

Kāpēc vajadzēja Ceturtdienu, Piektdienu un Sestdienu? Trīs dienas – tik atšķirīgas un tik dramatiskas. Dienas, kad cilvēks, kurš neko nesaprot, nogalina Dievu. Bet Dievs, Kurš saprot vairāk, atļauj sevi nogalināt. Priekš kam visa šī drāma? Pāvils dod mums atbildi. Mums jāmirst kopā ar Jēzu. Mums jāiegremdē Viņa brūcēs, nāvē un kapā to, kas mums sāp, kas mūs grauj, kas ir mūsu ikdienas ciešanas. Jēzus nenomirst joka pēc, taisot izrādi cilvēka priekšā. Viņa vislielākā vēlme ir būt vienam no mums līdz galam. Lai vēl vairāk mūs iemīlētu. Šīm trim dienām nebūtu jēgas, ja nebūtu šīs Nakts. Neviens nezina, kā, bet Jēzus pieceļas no mirušajiem un izkāpj no kapa. Runa nav par to, lai mēs spriestu, kā tas norisinājās fiziski. Runa ir par to, lai mēs pieņemtu to ar sirdi, kā to izdarīja svētdienas Evaņģēlija varoņi.

Augšāmcelšanās neatbrīvoja viņus no šaubām un vecās domāšanas. Tomēr tā deva viņiem kaut kādu tādu pozitīvu nemieru, kas lika viņiem meklēt Jēzu. Augšāmcelšanās diena sievietēm un mācekļiem bija piepildīta ar lielu spriedzi un izbrīnu. Mācekļi, kuri ir nomocīti ar pēdējo dienu notikumiem, tiek pakļauti kārtējam pārbaudījumam. Nav Ķermeņa. Sievietes krīt panikā. Turklāt viņas apgalvo, ka Viņš ir Augšāmcēlies. Viņi – līdzīgi kā mēs – varēja tikai ieticēt. Viņa Augšāmcelšanās nav kaut kāds lēts mierinājums. Viņa Augšāmcelšanās ir mūsu cerība, ka tajā, kas ir mūsu nāve, mēs spēsim arī piecelties. Pazīstot Dievu, varu teikt, ka tas neizskatīsies tā, kā mēs to iedomājamies tagad.

Tātad, ilgosimies pēc tā, kas ir augšā. Pēc Jēzus. Ne pēc Jēzus karikatūras, ne pēc Lieldienu nakts karikatūras, bet pēc patiesā Dieva, kurš mūs mīl, kurš pats piedzīvoja bailes un nāvi, kurš pāriet pie Dzīvības. Ilgosimies pēc tā, kas ir dievišķa spriedze, kas neļauj mums gulēt uz lauriem, bet gan liek iet tālāk un sludināt visiem, ka JĒZUS IR DZĪVS. Taču sludināt reāli. Ar vārdiem un darbiem. Par spīti savām bailēm. Viņa Augšāmcelšanās liecina par to, ka manā un Tavā dzīvē nav vietas, kur nevar atgriezties dzīvība. Beidz baidīties, beidz skatīties uz sevi, savām bailēm, ierobežojumiem un grēkiem. Skaties uz To, Kurš ir Augšāmcēlies. Āmen.

Un vēl. Izkāp no kapa, jo savādāk sāksi smirdēt. Tagad tiešām: Āmen.

Avots: „Żyje”, kramer.blog.deon.pl

Foto: afonru.ru

Tulkoja: Marks Jermaks