1987.gadā Baznīca izteica savu viedokli par šo jautājumu dokumentā „Pamācība par cienīgu attieksmi pret cilvēka dzīvību un dzimtas turpināšanu”. Baznīca noraidīja bērna ieņemšanas iespēju mēģenē divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, katram bērnam ir tiesības būt radītam nevis laboratorijā, bet gan vecāku mīlestības saiknes rezultātā. Cilvēki nav tikai garīgas personas, viņi sastāv no miesas un asinīm, viņu ķermenis tiek radīts no sēklas un olšūnas. Līdz ar to dzimumšūnas nav vienkārši bioloģisks materiāls, ar ko var manipulēt bez jebkādiem ierobežojumiem. Nepietiek tikai ilgoties pēc bērna, jo viņam jātop vīrieša un sievietes tuvības rezultātā, kuri velta sevi viens otram gan miesiski, gan dvēseliski.
Otrkārt, ceļš līdz viena bērna piedzimšanai mākslīgas apaugļošanas rezultātā ir noklāts ar daudzu embriju līķiem. No visiem embrijiem, kuri rodas mākslīgas apaugļošanas procesā, veiksme sagaida tikai 2-3%. Tas nozīmē, ka no 100 embrijiem izdzīvo tikai divi vai trīs.
Šo apstākli daļēji nosaka embriju selekcija laboratorijā. Nepietiekoši „kvalitatīvi” embriji tiek izbrāķēti. Šī selekcija norisinās zem mikroskopa, sekojot līdz apaugļošanas procesam, vai arī, ja likums to atļauj, ar diagnostiku pirms apaugļotas olšūnas implantācijas. Neviens ārsts nebūs ar mieru implantēt sievietei defektīvu embriju. Noliegt šo faktu būtu visai naivi. To pašu dara arī turpmākos mākslīgas apaugļošanas posmos, kā rezultāta slimi bērni tiek abortēti. (sal. Graf R. „Ethik in der lmedizinischeen Forschung rund um der Beginn des menschlichen Lebens”, Darmstadt, 1999) Turklāt bieži gadās, ka par slimiem tiek atzīti arī veseli embriji. Nav pamata sagaidīt, ka pret mazu embriju izturēsies labāk kā pret lielu augli. Arī amorālai domāšanai piemīt sava iekšējā loģika.
Tāpat jāatzīst, ka agrāk vienā mēģinājumā sievietei parasti implantēja ne mazāk kā trīs embrijus, kas savukārt bieži noveda pie nevēlamas daudzaugļu grūtniecības. Šodien visbiežāk implantē tikai divus. Ja abi bērni ieligzdojas dzemdē un izdzīvo, tas ir „par daudz”, tādēļ vēlāk viens no viņiem tiek iznīcināts. Iet bojā tas bērns, pie kura ārstam vieglāk tikt. Ir zināmi gadījumi, kad mākslīgas apaugļošanas procesā tikuši abortēti pilnīgi veseli bērni.
Par spīti stingrai medicīniskai uzraudzībai pirms implantācijas mēģinājuma sievietēm tomēr iesaka iziet prenatālo diagnostiku, kas arī nozīmē aborta iespējamību.
No tā izriet, ka IVF (In Vitro Fertilization) metode, pretendējot uz „kalpošanu dzīvībai”, patiesībā bruģē sev ceļu ar nepiedzimušu bērnu mirstīgām atliekām.
Pat tad, ja kādam izdotos apgāzt abus Baznīcas argumentus, vienalga pastāvētu nopietnas bažas par mākslīgās apaugļošanas perspektīvām. Piemēram, zinātnieki ir ieinteresēti veikt embriju pētījumus. Slaveni pētnieki, kuri sākumā uzsvēra nepieciešamību palīdzēt neauglīgiem pāriem, šodien jau atklāti atzīst, viņi vienkārši vēlas veikt pētījumus, pieprasot pieņemt tādus likumus, kuri viņiem nodrošinātu „pieeju” cilvēka embrijiem bez ētiskiem ierobežojumiem. Savukārt Anglijā pieņemts likums, kas atļauj t.s. „terapeitisko klonēšanu”, jeb embriju ieņemšanu, kuri tiek izmantoti kā donori citu cilvēku ārstēšanai. Te jau runa ir par sava veida „terapeitisku kanibālismu”, kas ir ne tikai amorāls, bet arī, iespējams, bezjēdzīgs, jo medicīnas progress tagad ļauj veiksmīgi izmantot šādos nolūkos arī pieaugušo cilvēku šūnas. Neapšaubāmi, var sagaidīt, ka zinātnieki var ķerties klāt arī reproduktīvai klonēšanai.
Sākotnēji IVF metode, kā arī embriju skrīnings (embriju selekcija), sabiedrību šokēja, taču laika gaitā tas tika pieņemts kā kaut kas neizbēgams. Un vēlāk par to vispār pārstāja runāt. Cilvēka ieņemšana mēģenē aizvien vairāk atgādina Pandoras lādi.
Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Andreass Launs, Zalcburgas bīskaps, austriešu filozofs un teologs, „Liebe und Partnerschaft: aus katholischer Sicht”
Foto: ZEISS Microscopy, flickr.com