Stāstot par ignaciānisko rekolekciju pieredzi tēva Džeimsa Martina SJ pavadībā, kā arī darbu pie „Klusuma”, Gārfīlds atzīst: „Mani piesaista stāsti, kas mēģina pārvērst ciešanas par skaistumu. Jūtos gan svētīts, gan nolādēts ar kādu dziļu skumju tuvību, dzīves skumjām šajā laikā un vietā, kur dzīve priekā un mīlestībā, sasodīts, ir neiespējama.”
"Vingrinājumos" atradu tik daudz lietu, kas mani mainīja un parādīja man, kas es biju… un kādu Dievs grib mani redzēt,” savā pieredzē dalās slavenais aktieris. Aktieris stāsta, ka viņa agrākā pieredze jau bija nodrošinājusi viņam labu pamatu ignaciāniskas lūgšanas dinamikai, kas paredz „nostāšanos” dažādās bībeliskās situācijās, iegūstot „iekšējas zināšanas” par Dievu, bet vēlāk to izteikšanu savā dzīvē caur kalpošanu un žēlsirdības darbiem. „Tas ir tas, par ko no sirds lūdzos,” saka Gārfīlds.
Īpašs brīdis rekolekciju laikā Gārfīldam bija Jēzus apslēptās dzīves kontemplācija.
„Sajutu, ka tas ir ļoti svarīgi. Piedzīvojot kārdinājumu nemitīgi kaut ko radīt, būt pamanītam, novērtētam un tml., šis laiks man atgādināja par apslēptās dzīves skaistumu, par attālināšanos, lai dziļāk veltītu sevi savai mākslai, savai dzīvei vai pasaulei,” viņš saka. Jēzus bērnības notikumu kontemplācija ir arī veids, kā atgriezties pie saviem dvēseles ievainojumiem, tomēr te pats svarīgākais ir Dieva svētums. Piemēram, apcerot Kristus piedzimšanas noslēpumu, Gārfīlds atklāja, ka „zāles pret pazemošanu ir pazemība”.
Aprakstot rekolekcijās piedzīvoto, mākslinieks uzsver, ka ieraudzījis Kristu pavisam citā gaismā. „Izrādījies, tik viegli iemīlēties šajā Personā. Iemīlēties Jēzū Kristū. Tas bijis vispārsteidzošākais,” uzsver Gārfīlds. Tāpat viņš dalās savās ilgās, kas rodas no apziņas, ka cilvēks šajā dzīvē nespēj „pilnībā izpaust to mīlestību, par kuru Jēzus māca, ka mums ar to jādzīvo”.
„Vingrinājumi lika man nostāties uz ceļiem, kaut gan tomēr sēžu te kopā ar tevi, joprojām cīnoties ar tiem pašiem sūdiem. Filmas veidošanas akts priekš manis bija otršķirīgs, salīdzinot ar „Vingrinājumu” izpildīšanu. Savukārt filmas izdošanas fakts bija trešās šķiras notikums, salīdzinot to ar diviem pirmajiem. Tāpat novērtēju katra notikuma dziļumu. „Vingrinājumu” pieredzes dziļums bija pietiekams. Filmas uzņemšanu piedzīvoju ļoti dziļi, dziļāk, nekā jebkuru citu māksliniecisku pieredzi, kurā esmu piedalījies. Kaut gan tā nebija tik dziļa kā „Vingrinājumi”, perspektīvā no jebkura skatupunkta tā tomēr bija ļoti dziļa. Pašlaik filmu rāda kinoteātros, bet es atgriežos pie „seklās” pasaules. Un mēģinu ar to samierināties,” stāsta Gārfīlds.
Atgriežoties ikdienas dzīves ritmā pēc rekolekcijām, aktieris ilgojas pēc kaut ka dziļāka: „Ja man būtu jāizvēlas viena pieredze, no kuras es negribētu šķirties, tie būtu „Vingrinājumi”. Tie atnesa tik daudz iepriecinājuma. Tā bija milzīga pazemības pieredze, kas lika man saprast, ka tu vari veltīt gadu garīgai transformācijai, reāli ilgojoties un ieliekot šīs ilgas darbībā, lai izveidotu attiecības ar Kristu un Dievu.”
“Es lūdzos, lai spēju būt aizvien brīvāks, veltot sevi kalpošanai, lai citām balsīm, iekšējām vai ārējām, nebūtu tik liela spēka kā šai liesmai, šai spējai veltīt savu sirdi kalpošanai Dievam, lielākam labumam, kalpošanai mīlestībā. Jūtu, ka Dievs vēlas man to parādīt,” saka Gārfīlds.
Atgādināsim, ka jaunākā Mārtina Skorsēzes mākslas filma „Klusums” veltīta 17.gadsimta notikumiem Japānā, kad kristieši tika pakļauti nežēlīgām vajāšanām. Divi jezuītu priesteri (vienu no viņiem attēlo Endrjū Gārfīlds) dodas uz Japānu, lai atrastu savu garīgo tēvu, par kuru kļūvis zināms, ka spīdzināšanas iespaidā viņš esot atteicies no kristīgas ticības.
Avots: "W ten sposób zakochałem się w Jezusie", deon.pl
Publicitātes foto