Es joprojām atceros pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju. Es biju ministrants Svētā Jāzepa baznīcā. Tā bija maza draudze, un mēs visi pazinām viens otru. Protams, ka katrs jaunpienācējs piesaistīja uzmanību. Un te nu bija Valentīna, viņas tētis un māsa. Misters Bernīni tikko bija zaudējis sievu un parvācies uz mūsu pilsētu kopā ar savām divām meitām.

Pat šodien es nevaru raksturot izjūtas, kādas manī izraisīja Valentīnas maigais, neatvairāmais smaids. Tas bija pietiekams iemesls, lai novērstu manu uzmanību Svētās Mises laikā, maksājot man kārtīgu grēksūdzi pēc tam. Man bija 15 gadu. Pat ja biju kalsns un nedaudz neveikls, es biju lādzīgs puisis. Es domāju, viņa to pamanīja un tādēļ iemīlēja mani.

Valentīnas skaistums bija dievišķs skaistums - esot viņai līdzās es jutos kā Debesīs. Ja tu esi atradis kādu, kas ļauj tev tā justies, neuztver to kā pašu par sevi saprotamu. Valentīna bija manas dzīves lielā mīlestība. Ļaujiet man paskaidrot.

Es biju pārliecināts, ka man blakus bija visskaistākā meitene uz pasaules. Viņa dzīvoja smaidot. Un es šo smaidu biju izcīnījis. Es jutu, ka pāri visam, mēs kļuvām par tuviem draugiem. Svētā Mise no rītiem, rožukronis pēcpusdienās, skūpsti uz vaiga, Tēva Džordža un pat Mistera Bernīni svētība. Viss kārtojās mums par labu. Es biju pārliecināts par vienu lietu - es biju laimīgākais 15 gadīgais pasaulē. Un tomēr es jutos nepilnīgs, un es nesapratu, kā tas bija iespējams. 

Ja pat Valentīna nespēja mani piepildīt, kas gan spēja? Dievs. Spēcīgais un neatvairāmais Dieva aicinājums atsaucās manī, un es visu sapratu - Viņš bija manas dzīves ideālais ceļš, kuram ziedot savu dzīvi visā pilnībā. Viņš bija vienīgā realitāte, kas spēja remdēt manas slāpes. Es būšu mūžīgi pateicīgs Valentīnai. Dievs caur viņu man parādīja, ka pat iespaidīgākais pasaules skaistums nelīdzinās Viņa skaistumam. Caur asarām un sāpēm mēs ar Valentīnu šķīrāmies. Es iestājos seminārā. Es atzīstos, ka kādu laiku es iztēlojos, kāda varēja izskatīties mana nākotne, esot kopā ar Valentīnu - cik bērnu mums būtu bijis, kādus vārdus mēs tiem būtu devuši, kāda būtu bijusi mūsu māja. Es domāju par to, vai viņa joprojām būtu smējusies par maniem neveiksmīgajiem jokiem, vai arī kādā brīdi es būtu licis viņai raudāt. Taču šīs domas drīz pazuda, kad apjautu, cik laimīgs es jūtos priestera aicinājumā.

Esmu bijis priesteris jau 19 gadus. Arī viņa bija laimīga. Valentīna salaulājās, un viņai bija četri bērni - viņa izaudzināja māsu karmelīti un semināristu. Valentīna bija vienreizēja māte, viņa bija laulājusies ar ticībai nodevušos, augstsirdīgu vīrieti.

Ir pulksten septiņi un četrdesmit divas minūtes. Es gatavojos atstāt rektoriju. Pulksten pusseptiņos mani pamodināja telefona zvans, kurš man pavēstīja skumjas ziņas - Valentīna bija mirusi. Valentīna - cīnītāja, kura varonīgi turējās pretī krūts vēzim, bija izvēlējusies ieiet atdusā. Es apsēdos, lai rakstītu, baidoties, ka aizejot viņa paņems visas manas atmiņas par mūsu svēto draudzību. Esmu priesteris, pateicoties Valentīnai, un es esmu pārliecināts, ka mana priesteriskā kalpošana šeit, uz zemes, tiks viņas lūgšanu stiprināta Debesīs. 

Avots: aleteia.org

Tulkoja: Daiga Kaša

Foto: Lawrence OP, flickr.com