Vai pastāv iespēja noslēgt laulību baznīcā ar neticīgo? Protams, šim jautājumam ir jēga pie nosacījuma, ka otrā persona ir ticīga un ticības dzīve tai tiešām ir svarīga. Kristīgas laulības iespēja šādos gadījumos izraisa vismaz divus jautājumus. Pirmkārt, vai laulība baznīcā nepārkāpj neticīgā cilvēka sirdsapziņas brīvību? Otrkārt, vai laulības noslēgšana ar neticīgo neaizskar paša sakramenta cieņu, jo sakramentus taču izdala tikai tiem, kuri tic?
Kas attiecas uz Baznīcas nostāju jautājumā par katoļu laulību ar neticīgajiem, tā drīzāk neatbalsta šādas attiecības, uzskatot, ka laulātais, kurš tic Dievam, tiek pakļauts neticības riskam. Tāpat arī bērniem, kuri piedzims šādā ģimenē, var pietrūkt nepieciešamās reliģiskas atmosfēras. Tomēr ja katolis pieņem lēmumu apprecēties ar neticīgo, Baznīca aicina to darīt sakramentālā veidā. Ticība pēc savas būtības aptver visu cilvēka dzīvi, protams, arī viņa laulību.
Laulības noslēgšanas rituāls paredz iespēju salaulāties ar neticīgu cilvēku, vienlaicīgi ar cieņu izturoties pret šī cilvēka uzskatiem. Neticīgai līgavai vai līgavainim laulības ceremonijas laikā nav jāizsaka neviens vārds, kas būtu pretrunā ar viņas/viņa vērtībām. Rituāls pat atļauj laulāto solījumā nepieminēt Dievu un visus svētos.
Tomēr sakraments tiek piešķirts, rūpējoties par ticīgo pusi. Tātad, neticīgais nāk laulāties baznīcā tādēļ, ka tas ir ļoti svarīgi viņa dzīvesdraugam. Līdz ar to nav nekāda pamata runāt par necieņu pret laulības sakramentu.
Ņemot vērā manu pieredzi pastorālās sarunās, jāatzīst, ka neticīgai pusei bieži vien rodas stipra emocionāla pretestība šādam risinājumam. Runa ir par to, ka cilvēks nevēlas piedalīties rituālā, par kuru viņam „nav ne silts ne auksts”. Tādēļ dažreiz arguments par to, kas tas ir svarīgi otrai pusei, var likties nepietiekoši spēcīgs.
Atkārtošos, ka izturos pret šo pretestību ar lielu sapratni. Tik tiešām, laulības noslēgšana baznīcā uztverot to tikai kā formalitāti un upuru dzīvesbiedra labā, varētu būt kaut kas neuzticams. Taču, manuprāt, arī neticīgā puse spēj dziļi izdzīvot baznīcas laulību saskaņā ar saviem uzskatiem.
Pirmkārt, laulāto zvērests, kas izskan ceremonijas laikā baznīcā, norāda uz laulības beznosacījumu raksturu. Un tas tomēr nav tas pats kā izturēties pret laulību relatīvisma garā, pieļaujot šķiršanas iespēju. Zvērests, kas runā par laulības nešķiramību, paredz ticības aktu tam, ka mūsu mīlestība nav kaut kas relatīvs, ka tā pārspēj ārējos apstākļus. Tāpat zvērests paredz pienākumu padziļināt mūsu mīlestību un apdraudētības gadījumā iestāties par mūsu laulību. Neticīgai pusei baznīcas laulība dod iespēju apzināties un pieņemt svarīgus laulības aspektus, kas ne vienmēr tiek uztverti apzināti.
Otrkārt, ticīgai pusei laulība baznīcā ir sakraments. Kristus pieņem manu laulāto mīlestību un aicina caur to piedalīties Viņa krustā un augšāmcelšanās. Kas attiecas uz neticīgo personu, kristīgas laulības noslēgšanai tai var kļūt par mīlestības noslēpuma svinēšanu, atzīstot, ka mīlestība pārspēj pašu cilvēku, ka tā it kā rodas ārpus mums, ka mēs tiekam it kā iegremdēti mīlestībā. Tāpat laulības liturģija satur brīdinājumu no neuzticēšanas un aicinājumu pārvarēt jebkādus šķēršļus.
Līdz ar to noslēdzot kristīgu laulību ar neticīgu cilvēku, būtu jāizslēdz dažāda veida neuzticamības vai groteskuma elementi. Tad laulība baznīca var pārvērsties par dziļu notikumu, ko katra no pusēm izdzīvo cienīgā, kaut arī atšķirīgā veidā.
Raksta autors: Jaceks Salijs OP (Jacek Salij), Ślub kościelny z osobą niewierzącą
Foto: ekumenizm.pl
Tulkoja Marks Jermaks