Viens no tādiem ir profesors Roberts Oskars Lopess (Robert Oscar Lopez), angļu valodas docents Kalifornijas Valsts univeristātē. Līdz 19 gadu vecumam viņš auga kopā ar savu māti un viņas dzīvesbiedri sievieti. Šodien viņš jautā: „Vai tiešām mūsdienās nepieciešams, lai zinātnieki mums norāda, ka bērnam nepieciešams tēvs un māte? Vai arī to, ka katram bērnam dabiski ir viens tēvs un māte? Iespēja homoseksuāliem pāriem apprecēties, lai viņi justos laimīgi, nav pietiekams iemesls, lai sarautu bērna attiecības ar māti vai tēvu un sacītu, ka viņam jābūt laimīgam bez viena no vecākiem.”

Profesor Lopes, kāda bija jūsu bērnība un attiecības ar vecākiem?

Mani vecāki izšķīrās jau pirms manas piedzimšanas, bet, kad man bija divi gadi, mana māte uzsāka attiecības ar kādu sievieti. Šīs attiecības ilga līdz pat manas mātes - kuru ļoti mīlēju - nāvei. Toreiz man bija 19 gadi. Manam tēvam nebija nekādas lomas manā dzīvē, un no visiem trim „ vecākiem” visciešākās attiecības man bija ar mātes draudzeni. Kad biju palicis bez mājām un iztikas līdzekļiem, man vajadzēja rast jaunu ģimeni tieši LGBT vidē.

80. gadu beigās sākāt studēt, pasludinot sevi par biseksuāli un pievienojoties LGBT. Kāda bija „tikšanās” ar apkārtējo pasauli?

Tolaik universitātēs ienāca geju ideoloģija. Manā universitātes pilsētiņā šai ideoloģijai būtībā bija totalitāra forma, kur nebija iespējams vidusceļš – vai nu esi homoseksuāls vai arī heteroseksuāls. Es, kas bija apjucis saistībā ar savu seksuālo identitāti sakarā ar vidi, kurā biju dzīvojis, varu teikt, ka vislielāko diskrimināciju piedzīvoju tieši no LGBT puses, nevis cietu no „homofobijas”.

Pēc tam aptuveni 30 gadu vecumā jūsu dzīve mainījās pēc divām svarīgām tikšanās reizēm...

1998. gadā, kad man bija 27 gadi, man atklāja audzēju. Bija steidzami nepieciešama operācija. Tajā brīdī sajutu nepieciešamību piezvanīt savam tēvam. Ļoti vēlējos viņam pateikt: „Esmu tavs dēls un tu esi mans tēvs!” Biju ļoti aizkustināts, kad varēju to viņam personīgi atklāt, jo viņš drīz vien atnāca mani apmeklēt. Tēva atrašana mainīja manu dzīvi. Es atkal jutos pilnvērtīga persona. Tā daļa, kas man reiz bija atņemta, atgriezās savā vietā. Pēc kāda laika satiku meiteni, kura pēc tam kļuva mana sieva, īpašu cilvēku, jo viņa man dāvāja visskaistāko meitu. Šīs divas tikšanās it kā palīdzēja dziedēt to rētu, kas bija manī, un palīdzēja man atrast pašam sevi.

Ņemot vērā jūsu pieredzi, kāda ir reālā to bērnu situācija, kuri dzīvo ģimenēs ar homoseksuāliem vecākiem?

Šie bērni piedzīvo daudz lielāku spriedzi nekā citi, turot noslēpumā visu negatīvo, kas notiek mājās – bieži viņiem jāpieturas pie jau noteikta scenārija. Turklāt viņiem nav tiesību dusmoties vai ciest par to, ka viņiem nav viena no vecākiem, jo nereti brīžos, kad šīs jūtas tiek izpaustas, bērnam jāpiedzīvo ģimenes locekļu, psihologu, profesoru un LGBT kopienas locekļu dusmas un pretrunas. Tomēr šie bērni ir vieni savās ciešanās, jo viņu gadījumā vissvarīgākās attiecību saites zaudējumu ar vienu no vecākiem ir izraisījuši tie cilvēki, kuri saka bērnu mīlam vairāk par jebkuru citu un tajā pašā laikā ir nozaguši bērnam daļu no viņa būtības. Mana māte un viņas dzīvesbiedre bija neparasts pāris, jo viņu attiecības turpinājās gadiem, taču parasti homoseksuālu sieviešu attiecības tiek šķirtas 80% gadījumu salīdzinājumā ar heteroseksuālām attiecībām. To var labi redzēt Skandināvijas valstīs, kur jau ilgu laiku homoseksuālas attiecības ir ikdiena. Homoseksuālu vīriešu vidū šķiršanās notiek 20% gadījumu, taču vairāk nekā puse šo pāru dzīvo atvērtās attiecībās, kad vismaz vienam no partneriem ir regulāras attiecības ar citiem vīriešiem. Es zinu, ka nav politkorekti to sacīt, bet esmu pārliecināts, ka tā nav piemērota vide, lai uzaudzinātu bērnu.

To apstiprina arī neseni pētījumi

Tieši tā. Piemēram, Teksasas Universitātes profesora Marka Regnerus (Mark Regnerus) pētījums, kas publicēts 2012. Gadā (How different are the adult children of parents who have same-sex relationships? Findings from the New Family Structures Study). Tas ir ietekmīgs pētījums, kas aptver plašu ASV sabiedrības daļu, atklājot homoseksuālās ģimenēs un tradicionālās ģimenēs ar saviem bioloģiskajiem vecākiem augušu bērnu atšķirības. Pētījuma dati liecina, ka homoseksuālās ģimenēs augušiem bērniem ir augstāks pašnāvību rādītājs, mazākas iespējas beigt augstskolu, augstāks bezdarba līmenis (tikai 26% jauniešu, kas auguši homoseksuālās ģimenēs, strādā fiksētu darbu attiecībā pret 60% vidējo rādītāju), lielākas iespējas nonākt narkotiku pasaulē, saslimt ar STS un biežāka nepieciešamība pēc psihoterapijas. Tas ir zinātnisks pētījums, taču pašlaik notiek cīņa par zinātnisko datu patiesumu, jo mūsdienās zinātne vairs nemeklē patiesību, bet politisko vienprātību. Es zinu - LGBT lobijs turpina sacīt, ka viņus aizvaino šādi vārdi, bet vai nav apvainojoši tas, ka, pēc viņu domām, zinātniekam būtu jāskatās man acīs un jāsaka, ka saskaņā ar viņa pētījumiem ir taisnīgi, ka man bija atņemts tēvs?

Kas jūs motivēja atklāti nosodīt šo situāciju?

Protams, tas, ka redzu, kā arvien pieaug to bērnu skaits, kuri auguši viendzimuma pāru attiecībās. Redzot neskaitāmus homoseksuālu pāru ceļojumus, kuri dodas uz tādām valstīm kā Indija ar kādas baltās sievietes dāvātu olšūnu, lai implantētu to kādas nabadzīgas sievietes dzemdē, lai iegūtu baltu bērnu par jebkuru cenu, attaisnojot situāciju ar homoseksuālu personu tiesībām, es teicu – gana!

Tas liecina, ka egoisms piemīt visiem pieaugušajiem bez izņēmuma – kā homo tā heteroseksuāliem. Ja bērnu ieliec viņam nelabvēlīgā situācijā, lai gūtu labumu sev, tas nozīmē, ka bērnu izmanto, un tas nav godīgi, jo bērns nav lelle – viņam jābūt pirmajā vietā. Šajā kontekstā arī šķiršanās ir ļoti nopietna problēma. Īpaši nopietna situācija ir ASV, kur dažādu iemeslu dēļ pietrūkst mammas vai tēva. (Jums, kas lasāt) vēlos teikt, ka tāda būs arī jūsu nākotne, ja nekavējoties nesāksiet kaut ko darīt lietas labā.

Kā lai rīkojas?

Vispirms nepieciešams uztvert jebkuru personu kā cilvēcisku būtni un atcerēties, ka neiejaukšanās nav saistīta ar draudzību – draugs neklusē, apzinoties, ka kāds cilvēks nodara ļaunumu pats sev. Vienmēr jāmīl citi cilvēki, jo visi esam Dieva bērni, visi esam grēcinieki, un mums jāatceras, ka ir kāda būtiska atšķirība starp geju lobiju un homoseksuāļiem – cīņa pret LGBT lobiju un viņu plāniem nav cīņa pret homoseksuāliem cilvēkiem. Manā dzīvē ir bijuši daudzi homoseksuāli cilvēki, un es viņus joprojām ļoti mīlu.

Avots: Andrea Lavelli, “Io, figlio di madri lesbiche. Ecco il mio dramma”, www.lanuovabq.it