Šiem Bagdādes bērniem-mocekļiem sekoja daudzi citi. Pirms divām nedēļām Lībijā tika brutāli nogalināts 21 koptu kristietis. Viņu nogalināšanas video ļauj nolasīt no viņu lūpām pēdējo lūgšanu. Pāvests Francisks runāja par viņiem kā par mocekļiem, jo viņi tika nogalināti tikai tāpēc, ka bija kristieši, kas apliecināja savu ticību. Tagad, pēc šo Kristus liecinieku izcīnītās uzvaras, varam dziedāt viņiem himnas, lūdzot par Baznīcu Latvijā, par drosmi pastāvēt ticībā ikdienas izaicinājumos, par jauno paaudzi, lai tā izvēlas dzīvot ar Kristu.

Pēc traģiskajiem notikumiem CNN žurnālists intervēja koptu bīskapu. Viņš bija ievērojis, ka neilgi pēc vardarbīgā video publiskošanas bīskaps tviterī bija ierakstījis vārdus “Tēvs, piedod”. Žurnālists ar izbrīnu jautāja: “Vai tas nozīmē, ka jūs piedevāt Islāma valstij?” “Tas var šķist neticami dažiem jūsu lasītājiem, bet man kā kristietim un kristīgajam kalpotājam ir pienākums gan sevis, gan citu priekšā vest viņus pa piedošanas ceļu. Mēs neattaisnojam rīcību, jo tā ir briesmīga. Bet mums jāpiedod slepkavām no sirds dziļumiem. Pretējā gadījumā mūs pārņems dusmas un naids. Tas kļūs par vardarbības spirāli, kurai nav vietas pasaulē.”

Vārdi par piedošanu dod atbildi uz jautājumu par iekšējo attieksmi pret varmākām. Taču paliek daudz citu neatbildētu jautājumu. Kas īsti notiek šajā karstajā pasaules reģionā, kuru no mums šķir tikai 6–7 stundu lidojums? Kāpēc šis konflikts joprojām nebeidzas? Un ko mēs varam darīt mūsu vajāto ticības brāļu labā?

27. februārī Sīrijas katoļu patriarhs Ignācijs Jozefs III Junans (Ignace Youssif III Younan) sniedza interviju Vatikāna Radio. Viņš uzsvēra, ka “Sīrijā notiek īsts kristiešu genocīds. Un mēs lūdzam mūsu Eiropas brāļus un māsas, it īpaši katoļus – patiesus katoļus – atcerēties par viņu brāļiem un māsām Tuvajos Austrumos, kas piedzīvo šīs vajāšanas”.

– Ar kādu aicinājumu jūs gribat vērsties pie starptautiskās kopienas?

– Mēs aicinām uz taisnīgumu. Diemžēl starptautiskā kopiena – Apvienoto Nāciju Organizācija, ASV, Eiropas Savienība – mūs patiesi ir nodevusi! Tas, ko viņi dara, viņu vienīgie centieni ir atrisināt savas ekonomiskās intereses attiecībā uz naftu. Viņi ir sabiedrotie tām valstu sistēmām, kas ir pasaules lielākie fundamentālisti, kur nepastāv nedz reliģiskas, nedz civilās brīvības, un kur sievietēm praktiski nav nekādu tiesību. Tādējādi viņi sāk aizmirst patiesas demokrātijas principus.

– Kā apstādināt džihādistus?

– Vispirms jāpārstāj piegādāt bruņojumu tā saucamajai mērenajai opozīcijai: Tuvajos Austrumos nav mērenas opozīcijas! Kamēr mēs skaidri nenodalīsim reliģiju no politikas, mums nekad nebūs patiesas demokrātijas un mērenas opozīcijas. Tas viss ir tikai ilūzija!

– Pāvests turpina lūgties par vajātajiem kristiešiem Sīrijā un Irākā…

– Tieši tā! Mēs esam ļoti pateicīgi viņam par to. Kopš sava pontifikāta sākuma viņš konfrontējās ar šo drāmu Tuvajos Austrumos, kur notiek vajāšanas, slepkavības un deportācijas. Mēs esam pārliecināti, ka Svētais Tēvs turpinās aizstāvēt vājo cilvēku tiesības, kuras ignorē tās valstis, kas redz tikai naftu kā līdzekli viņu ekonomikas glābšanai. Eiropas Savienības tautām, tāpat kā Ziemeļamerikai, vajadzētu padomāt par principiem, uz kuriem viņu pašu valstis ir dibinātas, un viņiem nevajadzētu nodot šos principus un vērtības. Mēs zinām, ka Svētais Tēvs visur sludina, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas izskan no Kunga mutes, un tie ir miera un patiesības vārdi.

Neaizmirsīsim un paturēsim dzīvā lūgšanā mūsu brāļus un māsas, kuri ar savām asinīm apliecina ticību Kristum, cīnoties par izdzīvošanu. It īpaši nesīsim lūgšanā tos 350 asīriešu un haldeju kristiešus, kuri šobrīd atrodas Islāma valsts gūstā. Lūgsim, lai viņu sirdis piepilda Kristus miers, un lai viņi ir paļāvības pilni, neatkarīgi no tā, kas viņiem būtu jāpiedzīvo.

Lūgsim arī par varmāku atgriešanos, it īpaši pieminot tā saucamās Islāma valsts vadītāju Abu Bakru al-Bagdadi, īstajā vārdā Ibrahim Avad Ibrahim al-Badri. Dievs dzird cilvēka vārdu, kas ir pieminēts Viņa priekšā.