Interneta anonimitāte ļauj cilvēkiem atklāti parādīt savus ievainojumus. Tas nenozīmē, ka var ironizēt vai izsmiet apjukušo cilvēku dzīvesstāstus. Pilnīgi pretēji – der iedziļināties tajos no iekšienes. Pateicoties šādām atziņām, varam varam ielūkoties mūsdienu cilvēka apziņas plūsmā. Turklāt bez psiholoģiskiem vai socioloģiskiem piemaisījumiem, kas vienmēr mēģina ienest saturā savas idejas.

Modernā psiholoģija labi pazīst tādu problēmu kā bailes no atbildības. Tā tikusi izsmeļoši aprakstīta kā traucējums ar eksotisku nosaukumu „hipengiofobija”. Tomēr psiholoģiskā vīzija nav īpaši dziļa, jo koncentrējas uz nepatīkamo simptomu novēršanu, nevis problēmas cēloņu izpēti.

Statistika sniedz visai skaidru ainu: dzīve uz vecāku rēķina, vilcināšanās formalizēt attiecības, atteikšanās no dzimtas turpināšanas... Protams, to varētu skaidrot ar augstu bezdarba līmeni, dārgiem dzīvokļiem, laulības šķiršanas gadījumu skaita pieaugumu. Šajā kontekstā jaunu cilvēku nostāju varētu uzskatīt par visai racionālu. Tomēr mēģināsim pievērsties bailēm no atbildības dziļākā līmenī, lai saprastu tajos apslēpto mehānismu.  

Visaptverošs kauns

Jaunākās paaudzes briedumam traucē ne jau mērķu vai ideālu trūkums. Katrā ziņā kā vērtības tiek deklarēta ekonomiska patstāvība, darbs, kas sniedz gandarījumu, veiksmīga laulība. Tomēr bažas izraisa jaunu cilvēku dzīves emocionālais fons. Nespējot sasniegt tik augstus ideālus, viņi novērtē sevi ļoti stingri un negatīvi, kas izraisa kauna sajūtu.

Ja kāds nesasniedz izvirzīto mērķi vai neatbilst ideālam, viņā būtu jārodas vainas sajūtai, nevis kaunam. Tā ir dabiska un veselīga reakcija, jo vainas sajūta norāda uz kļūdu un uzreiz piedāvā dažādus veidos, kā izlabot situāciju. Līdz ar to vaina kļūst par pozitīvu motivējošu spēku. Ja vainas vietā rodas kauns, cilvēks nevis pretojas grūtībām, bet paliek nekustīgs, iegrimst bezcerībā un bezjēdzīgā sevis šaustīšanā. Tādējādi viņš liedz sev iespēju pārvarēt krīzi.

Nenokārtojot eksāmenu, zaudējot darbu vai pārtraucot tuvas attiecības, loģiski varētu rasties doma: „Šajā lietā esi zaudējis, tādēļ nākamreiz labāk pacenties!”. Tā būtu vainas sajūta. Savukārt par kaunu liecina nežēlīgs sevis vērtējums: „Esi izgāzies, tādēļ tev nav izredžu, tu nekam nederi.” Ja cilvēks paliek pie šāda vērtējuma, viņam kļūst aizvien grūtāk iet attīstības ceļu un saglabāt kontaktu ar realitāti.

Jāpiebilst, ka tas pats attiecas uz pozitīvām emocijām. Pat nelieli panākumi šādā personā var izraisīt neadekvātu pašapmierinātību vai pat lepnību, kas nevis mobilizē turpmākai rīcībai, bet noslēdz cilvēku pašpielūgsmē. Te viegli saskatāmas narcisiskā personības traucējuma pazīmes. Droši vien nebūtu korekti attiecināt šo diagnozi uz veselu paaudzi, tomēr narcisisma ietekme vērojama gan masu kultūra, gan atsevišķu cilvēku pasaules uztverē.  

Klasiskais mīts, kas vēstī, ka ar godīgu darbu, gara spēku un pacietību var kļūt par miljonāru, nu vairs nav aktuāls. Šodien darbojas dievekļa mīts, par ko cilvēks kļūst maģiskā veidā, pateicoties skaistumam, balsij, prasmei spēlēt futbolu un tml. Ja tu nespēj kļūt par „dievekli”, tu neesi nekas.

Par to pašu liecina kāds cits fenomens: vainas sajūtas un  grēka apziņas pazušana vai arī izvairīšanās no tiem. Baznīca par to runā jau ilgāku laiku, tomēr tagad aizvien skaļāk izskan arī attiecīgas zinātniskas publikācijas: „Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā varam pateikt, ka kādam nepiekrītam, taču vairs nevaram viņam pārmest, ka viņš maldās, nemaz nerunājot par to, ka viņš ir ļauns. Sākot ar politiķiem un beidzot ar intelektuāļiem, mēs visi tiekam pamudināti izvairīties no nožēlas, sirdsapziņas pārmetumiem, atbildības un nepieciešamības labot pieļauto ļaunumu” (Carveth D. L., Carveth J. H.). Šī situācija nav radusies pati no sevis. Tās ir morālā relatīvisma un vērtību haosa sekas, par ko ir atbildīgas iepriekšējās paaudzes, nevis jaunie cilvēki.

Cilvēks starp zombijiem

Modernais morālais relatīvisms izpaužas kā populāra pašrealizācijas ideja, kas Rietumos tiek propagandēta vismaz dažas desmitgades. Mūs tā sasniedza līdz ar neatkarības atgūšanu. Saskaņā ar šo ideju katram cilvēkam ir tiesības dzīvot tā, kā viņš vēlas, galvenais ir būt sev uzticīgam. Nevienam nav tiesību uzspiest vērtības, turklāt tās netiek pakļautas diskusijai. Šī ideoloģija noliek centrā cilvēka „es”, vienlaicīgi izslēdzot plašāku kontekstu un sociālas, politiskas vai reliģiskas saistības.

Nav ilgi jāgaida, lai ieraudzītu, ka karalis ir kails. Pašrealizācijas ideoloģija pati sevi kompromitē, jo „es”, kas tiek izņemts ārā no konteksta, paliek tukšs. Kā precīzi atzīmē amerikāņu psihologs P. Kušmens (Cushman), šī tukšā patība (empty self) izraisa daudzas mūsdienu pataloģijas (pazemināts pašvērtējums, atkarības, ēšanas traucējumi, iepirkumu mānija, dzīves jēgas trūkums, vērtību dezorientācija, slāpes pēc garīguma). Cenšoties radīt ideālu cilvēku, pašrealizācijas ideja netīšām atbrīvo iekšējo monstru.

Vai tad zombija tēls nav precīzs narcisiskas personas apraksts, kuram citi cilvēki vajadzīgi tikai tamdēļ, lai atspoguļotu viņa „perfektumu”? Turklāt, ja viņi to nedara, narciss viņus uztver kā mēslus. Cilvēks paliek bez autentiskām attiecībām, dziļākām jūtām un morāles noteikumiem, bez atbildības par citiem. Skrienot pāri līķiem, viņš tiecas pēc kaut kāda absurda mērķa. Turklāt viņam vajag aizvien vairāk. Un nevis no sev līdzīgiem narcisiem, bet gan no tiem, kuri vēl spējīgi uz autentiskām jūtām un attiecībām.

Mūsdienu popkultūrā tiek atražots populārs scenārijs, kad kāda cilvēku grupa cenšas izglābties no postapokaliptisko zombiju uzbrukuma (piemēram, „Resident Evil”). Tā varētu būt kolektīvo baiļu no nākotnes izpausme, pravietisks signāls no mūsu kolektīvās bezapziņas.

Vai ne no šādas „nāves kultūras” mūs brīdināja Jānis Pāvils II, skaidrojot, ka „to izplata spēcīgas tendences kultūrā, ekonomikā un politikā, nostiprinot sabiedrības koncepciju, kur galvenais kritērijs ir panākumi”?

 Zvaigžņotas debesis virs manis un morālais likums manī

Augstāk aprakstītajā kontekstā rodas vienkāršs jautājums: ja tik viegli var atmaskot pašrealizācijas ideju, kādēļ mūsdienu cilvēks joprojām pakļaujas tās valdzinājumam vai spiedienam? Atbilde arī ir vienkārša, kaut gan to parasti nepamana (un it īpaši radikāli pašrealizācijas pretinieki, kuri pielīdzina to egoismam, hedonismam vai morālai visatļautībai, neapzinoties pašrealizācijas fundamentālo spēku). Ļoti pārliecinošā veidā par to runā kanādiešu filozofs Čārlzs Teilors (Charles Taylor) grāmatā „The Ethics of Authenticity”. Pēc viņa teiktā, pašrealizācijas ideja satur morālo ideālu, kas tāpat paliek aktuāls, pat ja mēģinājumi to realizēt šo ideju kompromitē. Ar morālo ideālu Teilors saprot labākas un cildenākas dzīves sistēmu, kur (un tas ir visbūtiskākais) „labākais un cildenākais” ir nevis tas, ko mēs gribam vai ko mums vajag, bet tas, pēc kā mums jātiecas.

Tieksme pēc cildenākas dzīves ir cilvēka darbības dzinējs, savukārt vēlmes veido tā saturu. Runa ir par vēlmēm, kas pamudina sevi pārvarēt, nepārtraukti meklēt labāko, nevis koncentrēties uz savu „es”. Kad cilvēks, kurš spēj sasniegt zvaigznes, pats vēlas kļūt par zvaigzni, šis mistiskais mehānisms tiek izkropļots un izveidojas neauglīgo sevis meklējumu apburtais loks. Lai pārtrauktu apburto loku, cilvēkam jāatgriežas pie pašrealizācijas, kas paredz sevis pārvarēšanu. Un tas ir saistīts ar atteikšanos no morālā relatīvisma.  

Empātija narcisisma vietā

Ja mums tomēr nav izdevies pārliecināt kādu atgriezties pie ģimenes tradīcijām, atļausimies piedāvāt kādu vienkāršu un ļoti pragmatisku padomu. Ja lasītājs nonāk izvēles priekšā un pielieto kādu egoistisku, hedonistisku vai altruistisku morāli, der to mēģināts vispārināt. Der uzdot sev jautājumu, vai es gribētu, lai pēc tāda paša principa vadītos visi cilvēki pasaulē?

Iespējams, šis tests neatrisinās visas problēmas, tomēr tas palīdzēs iedarbināt mūsu spēju domāt racionāli un sekmēs empātiju, kas ir daudz svarīgāk. Spēja būt empātiskam ir harmoniskas cilvēku līdzāspastāvēšanas nosacījums. Parasti tas ir viens no vissvarīgākajiem soļiem, risinot konfliktus, piedodot netaisnības un sasniedzot izlīgumu. Pateicoties racionālai domāšanai un empātijai, mums izdotos būtiski piebremzēt vai pat apturēt modernā narcisisma pandēmiju. Jo narciss taču cieš no patoloģiska empātijas trūkuma pret citiem cilvēkiem.

Kas zina, varbūt mēģinot vispārināt savus morāles noteikumus, kāds atbilžu meklējumos pievērsīsies tradīcijai, atklājot tās dziļumu un bagātību... Šajā jomā nav nepieciešams atklāt Ameriku. Tā jau sen tikusi atklāta, kaut gan šodien tas daudzos izraisa izbrīnu. Piemēram, kaut vai noteikums: „Mīliet savus ienaidniekus...” Tikai – kurš to pateica?

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Współczesny lęk przed odpowiedzialnością, „Zycie duchowe”

Foto: RichardBH, flickr.com