Pirmā Jēzus Sirds atklāsme notika1673. gada 27. decembrī klostera kapelā, kur māsa klusumā lūdzās Vissvētākā Sakramenta priekšā. Jēzus viņai atklāja savas mīlestības pārpilnību pret cilvēkiem. “Lūk, kā man šķiet, viss ir noticis. Viņš man teica: Mana dievišķā Sirds ir mīlestības pārņemta pret cilvēkiem un it īpaši pret tevi, tāpēc, nespēdams vairs noturēt sevī manas degošās Mīlestības liesmas, Es vēlos tās izplatīt ar tavu palīdzību un atklāties cilvēkiem, lai viņus bagātinātu ar žēlastībām, kas nepieciešamas svētdarīšanai un pestīšanai, lai viņus izglābtu no pazušanas bezdibeņa.” Tālāk Jēzus paskaidroja māsai, kāpēc viņš izvēlējās tieši viņu. Viņa atbilde bija tā pati, ko saņēma citi lielie svētie, kā piemēram, Francisks no Asīzes un Terēze no Kalkutas: “Lai īstenotu šo lielo nodomu, Es izvēlējos tevi, kas esi nezināšanas un necieņas bezdibenis, lai ir skaidrs, ka viss notiek, pateicoties Man.” (Autobiogrāfija, n. 53)

Otrajā atklāsmes reizē, kas notika 1674. gada 2. jūlijā, Jēzus Sirds atklāja Margaritai “savas tīrās mīlestības neizsakāmos brīnumus un to, kāda tās pārmērība Viņu mudināja mīlēt cilvēkus, no kuriem apmaiņā nesaņēma neko citu kā nepateicību un vienaldzību. Tas man liek ciest vēl vairāk, nekā tas, ko izcietu manu ciešanu laikā. Tai pat laikā, ja viņi man apmaiņai dotu pretī kaut mazliet mīlestības, Es vērtētu par mazu to, ko esmu izdarījis līdz šim, un, ja tas būtu iespējams, Es darītu vēl vairāk. Turpretī no cilvēku puses par visām bezgalīgajām rūpēm, ko daru viņu labā, Es nesaņemu pretī vairāk par vēsu attieksmi un noraidījumu" (Autobiogrāfija, n. 55).

Vienaldzības un svētzadzības grēku pārlūguma vērtība ir ļoti svarīga, tā tika rūpīgi praktizēta Baznīcā līdz ar Vissvētākās Jēzus Sirds kultu. Šī tēma spēcīgi tika uzsvērta arī Fatimas notikumos, ko apstiprinājusi Baznīca. Visās trīs Portugāles eņģeļa parādīšanās reizēs, kas sagatavoja Dievmātes parādīšanos bērniem Lūcijai, Francisko un Žasintai, viņš uzsvēra, lai bērni lūdzas un upurē: “Ziedojiet Dievam kā upuri, atlīdzinot par grēkiem, kas apvaino Viņu, un lūdziet par grēcinieku atgriešanos”. Tāpat arī Dievmāte otrajā parādīšanas reizē 1917. gada 13. jūlijā bērniem lika pie sirds: “Nesiet upurus par grēciniekiem un bieži atkārtojiet, it sevišķi kaut ko upurējot: “Kungs Jēzu, tas ir mīlestībā pret Tevi, par grēcinieku atgriešanos un kā gandarījums par grēkiem, kas nodarīti Bezvainīgajai Marijas Sirdij”.

Trešajā Jēzus Sirds atklāsmes reizē, ko sauc par lielo atklāsmi, kas notika Kunga Miesas un Asins oktāvas laikā, “Jēzus, parādot man savu Dievišķo Sirdi teica: “Lūk, šī ir tā Sirds, kas tik daudz ir mīlējusi cilvēkus un kas neko nav taupījusi, sevi izsmeļot un iztukšojot, lai viņiem apliecinātu savu mīlestību. Taču par atzinības zīmi no lielākās viņu daļas nesaņēmu neko vairāk kā nepateicību, viņu daudzās necieņas izpausmes, viņu svētzadzības, viņu vēsumu un nicinājumu, ko viņi man izrāda šajā Mīlestības Sakramentā. Taču vēl vairāk mani sarūgtina tās sirdis, kuras ir Man veltījušas sevi, bet rīkojas tādā pašā veidā” (Autobiogrāfija, n. 92).

Tāpēc Jēzus prasīja svētajai māsai Margaritai, lai tiek iedibināti svētki, kuros tiks godināta Vissvētā Jēzus Sirds un notiks pārlūgums par apvainojumiem, kas bija vērsti pret Vissvētāko Sakramentu. Jēzus apsolīja, “ka mana Sirds priecāsies izliet pārbagātas savas dievišķās Mīlestības žēlastības pār tiem, kas Viņam parādīs šo godu un mudinās to darīt arī citiem.

Jēzus Sirds "mīlestības pārmērība". Vienā vēstulē svētā Margarita paskaidro, ka īpašas žēlastības tiek apsolītas nāves brīdī tiem, kas godinās Jēzus Sirdi: “Savā ārkārtējā manas Sirds žēlsirdībā Es tev apsolu, ka mana visvarenā mīlestība piešķirs grēku nožēlas žēlastību tiem, kas pieņems Komūniju pirmajā mēneša piektdienā deviņus mēnešus pēc kārtas. Viņi nenomirs bez svētajiem sakramentiem.” Šis apsolījums mūsdienu cilvēkam, kas pilnībā sevi velta zemes lietām, palīdz pievērst uzmanību mūžīgajam, aizdomāties, ka dzīve var pārtrūkt ikvienā brīdī arī tad, kad cilvēks nav gatavs uz pēdējo tikšanos ar Dievu. Acīmredzami, ka gala pestīšana ir ārkārtēja debesu Tēva žēlsirdības dāvana, ko Viņš atklāj caur Jēzus Sirdi. Ar šo žēlsirdību mēs esam aicināti sadarboties katru dienu, ejot atgriešanās ceļu. Tātad interpretācijas atslēdziņa, kas palīdz izprast “lielo apsolījumu”, ir tieši “Manas Sirds pārmērīga žēlsirdība”. Ja jebkura dāvana ir mīlestības apliecinājums, jo vairāk tā ir “mīlestības pārmērība”.

Žēlsirdības laiks. Vai Jēzus Sirds vēstījums tika līdz galam uzklausīts, pieņemts un cilvēku piesavināts? Šī vēstījuma turpinājums ir Žēlsirdīgā Jēzus atklāsme, ko Kungs deva caur savu pazemīgo kalponi svēto māsu Faustīnu Kovaļsku. Līdzīgi kā māsai Margaritai, Jēzus žēlojās arī māsai Faustīnai par cilvēku vienaldzību un vēsumu pret Viņu, kā arī Viņa Sirds žēlsirdības durvis ir plaši atvērtas: “Es nevaru sodīt pat lielu grēcinieku, ja viņš vēršas pie manas līdzcietības, es viņu attaisnoju savā neizmērojamā un neaptveramā žēlsirdībā. Uzraksti: pirms nākšu kā taisnīgais Tiesnesis, es plaši atveru manas žēlsirdības durvis” (Faustīnas dienasgrāmata, n.1146). Šajā žēlsirdības gadā Jēzus Sirds ir plaši atvērta katram, kas ir izslāpis pēc Dieva mīlestības.

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs

Avots: ordinedellavisitazione.org