Kas ir cerība?

Katoliskās Baznīcas Katehisms to paskaidro daudz labāk nekā es pati to jebkad spētu izdarīt:

„Cerība ir dievišķais tikums, ar kuru mēs vēlamies sev debesu valstību un mūžīgo dzīvi kā mūsu laimi, paļaujoties uz Kristus apsolījumiem un atbalstu meklēdami nevis paši savos spēkos, bet gan Svētā Gara žēlastībā. „Būsim nelokāmi, apliecinādami savu cerību, jo solījuma devējs ir uzticīgs” (Ebr 10,23). Svēto Garu „Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā attaisnoti, mēs saskaņā ar cerību kļūtu mūžīgās dzīves mantinieki” (Tit 3,6-7). Cerības tikums atbilst alkām pēc laimes, ko Dievs ielicis katra cilvēka sirdī; tas aptver visas tās ilgas, kas iedvesmo cilvēka rīcību, cerība tās attīra, lai tās būtu pakārtotas debesu valstībai; tā palīdz izturēt; tā atbalsta cilvēku pamestībā; tā iepriecina sirdi ar ilgām pēc mūžīgās svētlaimes. Cerības ierosme pasargā no egoisma un ved pie laimes, kas izplūst no kristīgās mīlestības” (KBK 1817-1818).

Kā rast cerību šķietamas bezcerības apstākļos? Šeit ir 4 ieteikumi, kas tiek piedāvāti grāmatā „Žēlastība un Cerība”:

1. Atpazīt mūsu cerības iemeslu: Dievu.

Vienīgi Dievs ir mūsu cerības iemesls un avots. Pateicoties dažādām Viņa dāvātām žēlastībām un arī Svētā Gara dāvanai, Dievs mums dāvā spēku rast cerību ikvienā dzīves situācijā. Apkārtējā pasaule vienmēr centīsies kliedēt mūsu cerības, bet ir nepieciešams, lai mūsu skats vienmēr būtu vērsts uz Dievu.

2. Lasīt Svētos Rakstus, Katoliskās Baznīcas mācību un svēto tekstus.

Lasīt un arvien no jauna pārlasīt to svēto cilvēku tekstus, kas ir dzīvojuši pirms mums. Tas arī mums palīdzēs savu cerību balstīt Dievā. Nepieciešams saprast, ka Dievs šodien ir tieši tas pats Dievs, kurš bija vakar un būs arī rīt; mēs varam būt pārliecināti, ka Viņš mums palīdzēs tieši tādā pašā veidā, kā Viņš palīdzēja un stiprināja visus tos vīriešus un sievietes, kas dzīvoja vēl pirms mums, un kuri paļāvās uz Viņu.

3. Piedalīties Svētajā Misē un regulāri pieņemt Sakramentus.

„Cerības praktizēšana dažkārt var izpausties kā fiziska darbība. Mums vajag apmeklēt Svēto Misi, atrasties tabernakula priekšā, nomesties ceļos Euharistijas priekšā, doties kādā svētceļojumā, vārdos izteikt kādu lūgšanu, vai arī vienkārši čukstēt vārdus: „Jēzu, es uzticos Tev!” ... pat tad, ja mēs neizjūtam nekādu mierinājumu praktizējot šīs lietas.”

4. Būt neatlaidīgam un priecāties.

Mēs zinām, ka ikvienu cilvēku laiku pa laikam piemeklē kādas ciešanas un pārbaudījumi. Tieši šajos brīžos mums vajag stipri balstīties cerībā, vai pretējā gadījumā – mūs piemeklēs izmisums. Dievs vēlas, lai mēs savu cerību un paļāvību balstītu vienīgi Viņā. Mums vajag lūgties, lai jo īpaši šajos brīžos mēs spētu koncentrēties uz Dievu, kurš vienīgais ir mūsu cerības Avots. Lūgt Dievu, lai Viņš tev palīdzētu rast cerību smagu pārbaudījumu un sāpju brīžos. Viņš tev palīdzēs! Lūgšanas laikā, kad mums ir dzīvas attiecības ar Dievu, mēs piedzīvojam Viņa Mīlestību un arī pārliecību, ka Viņš mūs nekad nepametīs.

Avots: Becky Roach, How to Find Hope When You Don’t Feel Hopeful, catholic-link.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa