Bērna pirmajā dzīves periodā dzemdinātājs viņam ir pati svarīgākā persona. Viņš ir tas, kurš bērnam skaidro pasauli, un šis skaidrojums bērnam paliek atmiņā un kodē bērna turpmāko dzīvi. No šī viedokļa psiholoģijā runā par imprintingu (ʻiedrukāšanu, iekodēšanuʼ). Mēs paši kā jau pieauguši cilvēki nesam sevī daudz no tā, ko mums sacījuši mūsu vecāki. Šie vārdi ir ierakstīti mūsu atmiņā, jo tās bija pirmās mūsu dzemdinātāju atsauksmes un mums ļoti svarīgas.

Pirmajos trijos gados bērna dzīve dabīgā veidā ir saistīta ar viņam vistuvākajiem cilvēkiem, jo saistībai ar dzemdinātājiem ir fundamentāla nozīme. Pēc tam bērna pasaule pakāpeniski paplašinās un tajā parādās brāļi un māsas, vectētiņi un vecāsmātes, bērnudārza grupiņas bērni, audzinātājas, un viņu visu viedoklis arī kļūst svarīgs.

Tomēr mūsu dzemdinātāju balss mums ir klātesoša visu dzīvi, dodot mums pašpārliecību vai tās trūkumu, un virza mūs konkrētu izvēļu virzienā.

Birkas nav noplēšamas

Ja bērnam iedosim pozitīvu birku „TU VARĒSI”, tad mazais cilvēks aug ar sajūtu, ka tiks galā ar dzīvi, jo ir patstāvīgs un varošs. Tomēr biežāk birka ir kas smags. To trāpīgi aprakstījis Džons Pauels: kāds zēns bērnībā domāja, ka viņa vārds ir „Jānīt-nedari-to!” – jo viņa vecāki pastāvīgi to atkārtoja...

Birka mūsos var būt klātesoša ilgu laiku un ar to var izskaidrot daudzus notikumus mūsu dzīvē: neizdevušās attiecības, neveiksmes, emocionāla nedrošība. Protams, dažreiz arī labs dzemdinātājs dod bērnam signālu: „Tu ar to netiksi galā, liec mieru, es to paveikšu pats.” Vai arī raida neverbālo signālu: „Tu tam nederi”.

Līdzīgs vēstījums var tikt nodots arī brāļiem un māsām: „Tu vienmēr sabojā grāmatas. Skaties, kā tava māsa rūpējas par savām mantām.” Tad mūsos rodas sajūta, ka mēs esam sliktāki vai mūsu brāļi un māsas vienmēr saņem ko labāku.

Birka darbojas daudz spēcīgāk, kamēr tā nav apzināta. Tikai kāda situācija mūsu brieduma gados liek apzināties, ka sevī nesam balastu vai scenāriju, kurš atkārtojas līdzīgās situācijās. Piemēram, mēs jūtamies nepārliecinoši nepazīstamu cilvēku sabiedrībā, jo mūsu vecāki bija konservatīvi un nedroši un vienmēr sacīja: „Kādēļ mums tur jāiet, visi par mums smiesies.”

Dzimtas kupris

Ja bērns ir audzis trauksmainā ģimenē, arī viņam būs šāda tendence. Tomēr tas nav nekas tāds, ko nevarētu labot – vai nu dzīve sniegs jaunu pieredzi, vai mainīsim sevi ar intensīvu darbu, vai nāks Dieva žēlastība.

Nevienam no mums nav ideālu dzemdinātāju. Veselas paaudzes ir dzīvojušas kādās īpašās situācijās, piemēram, vairākas paaudzes pēc kārtas tēvi ilgi bijuši prom no mājām. Skatoties uz Polijas vēsturi, 19. gadsimtā redzam vairākas sacelšanās, pēc kurām tēvi izsūtījumā pētīja Sibīrijas floru un faunu, bet sievietes audzināja bērnus vienas. 20. gadsimtā atkal bija gan sacelšanās, gan kari, kad vīrieši atradās vai nu ierakumos, vai gūstā. 1939. gadā poļu inteliģences zieds gāja bojā Katiņā (vairāk par 20 tūkstošu vīriešu!). Arī pēckara periodā situācija nebija komfortabla, ģimenes nebija ideālas, tādēļ katrs nes kādu „kupri”. Tas ir noteikts pasaules redzējums, kurš izveidojies vecāku priekšstatu ietekmē (piem., nenoteiktība un piesardzība izveidojās tādēļ, ka mans tēvs bija karā un zināja, ka ir labāk, ja nekas nepieder, jo citi tūlīt var atņemt vai nozagt).

Vecāku gudrība pamatojas bērna pasaules paplašināšanā ar jaunu, labu pieredzi, komentējot to un pamudinot uz domāšanu: „Kā vērtēt šo situāciju? Vai ir iespējams darīt citādāk?” Ja bērns dzīvē ienāks kā atvērts cilvēks, tad viņš saņems signālus no citiem: klausoties Evaņģēliju baznīcā, tiekoties ar draugiem, citiem cilvēkiem. Tas viss paplašina no vecākiem pieņemto skatījumu uz pasauli.

Vecāki savu bērnu veido ne tikai ar vārdiem, bet arī – kas ir daudz iedarbīgāk – ar neverbālās komunikācijas līdzekļiem. Protams, mēs vēlētos, lai bērni uztver to, ko mēs viņiem sakām: „Dievs tevi mīl un pasaule ir brīnišķīga”, bet bērni mācās, vērojot mūsu uzvedību! Vecāks ar savu rīcību parāda, kā tas patiesībā ir dzīvē, bet bērns to redz un atceras.

Līdz ar to dzemdinātāju vārdi bērnu dzīvē bieži ir neizsacītie vārdi. Vecāks izsaka realitāti ar sevi, savu rīcību: vai ir droši un komfortabli, vai var uzticēties. Diemžēl vecāki sagrauj uzticību sev brīžos, kad izsakās ļauni par otru vecāku: „Tas tavs tēvs / māte... nekad viņam neuzticies”. Šāds teiciens paliek atmiņā uz daudziem gadiem – satieku šādus cilvēkus savā terapeitiskajā praksē.

Vēstījums, kas „saindē”

Kā tādā gadījumā lai labi pasniedz kritisku informāciju? Laba kritiska informācija nav par bērnu, tā nesākas ar vārdiem: „Tu esi... [piem., netīrs, rupjš, dumjš, neveikls]”. Labāk sacīt: „Redzu, ka tev ir grūti uzturēt kārtību. Tavs strīds ar māsu mani apbēdina. Man ir žēl, kad tu lauz savas rotaļlietas”.

Vecāks drīkst pateikt, kā viņš jūtas. Turpretī, ja bērns bieži dzird apgalvojumu: „Tu esi neaudzināts, nepaklausīgs”, vai citus negatīvus formulējumus, un sāk domāt par sevi: „Esmu neaudzināts, nepaklausīgs” un sāk to apliecināt ar savu uzvedību. Tādā veidā esam sasnieguši rezultātu pretēju cerētajam. Tādēļ labāk pateikt konkrēti: „Man nepatīk kliegšana un grūstīšanās”, tas nesniedz negatīvu vērtējumu.

Netīšs šādas indi saturošas birkas „tu vienmēr... tu nekad...” efekts ir tāds, ka bērns vienmēr tam tic: „Es tāds esmu”. Tas demotivē, dara vājāku bērna pašcieņu un pārliecību, ka viņā ir kas labs. Mazajam cilvēciņam tas kaut kā un ar kaut ko ir jākompensē. Viņa uzvedība var būt bezspēcības un emocionāla izmisuma izpausme par to, ka viņā nav nekā laba.

Tas, protams, nav patiesība, jo vecāki neuztver patiesību objektīvi. Lūk, piemērs. Ja man patīk kārtība mājās, tad vispirms es pamanu, vai mana meita to uztur vai nē. Bet es nepamanīšu, ka viņa arvien labāk spēlē savu instrumentu, ka ir saņēmusi augstāko novērtējumu matemātikā. Mans vēstījums būs atkal tāds pats: „Tev atkal uz galda nekārtība. Tu esi nekārtīga!” Un meita domās: „Jā, esmu nekārtīga. Tad kādēļ man būtu jācenšas?”.

Efektīvāk būtu sacīt: „Ja tu savas grāmatas atstāsi, kur pagadās, tad rīt tās vairs neatradīsi.” Ir vērts ļaut bērnam izjust savas uzvedības sekas, jo tad viņš atradīs sevī motivāciju uzturēt kārtību. Pat pirmsskolas vecuma bērni spēj izdarīt secinājumus.

Bērnam ir svarīgi, lai tiktu atdalītas divas lietas: mana ļaunā rīcība nenozīmē, ka ļauns esmu es pats, jo rīcība var būt daudzu apstākļu sekas – nespēks, nogurums, temperaments... Birka patiešām var bērnu stipri aizvainot.

Bērna sapņu inkubators

Kā vecākiem izturēties pret bērna sapņiem par karjeru, kura vecākuprāt nav realizējama un atrodas ārpus viņu cerētā. Bērnam ir svarīgi, lai viņam būtu savas vēlmes. Tās līdzsvaro to, kas dzīvē ir grūts, garlaicīgs, apgrūtinošs. Skolas apmeklēšana ir saistīta ar daudziem pienākumiem, taču iegremdēšanās fantāzijas valstībā dod jaunus spēkus un enerģiju.

Ja sapnis nav destruktīvs, nevajag to kategoriski noraidīt: „Tev neizdosies!”. Vecāks nav Dievs, tādēļ nevar to droši zināt. Tā vietā var pateikt: „Tas ir brīnišķīgi, ka vēlies kļūt par vārtsargu”, bet pēc tam parādīt arī citus skaistus vaļaspriekus: peldēšanu, rokdarbus, koku stādīšanu u. tml.

Bērnā jāiedēsta dažādas intereses, jo, kamēr nebūs izmēģinājis, kā lai viņš zina, ka tas patiesībā ir aizraujoši? Ja viņš grib kļūt par vārtsargu, bet nevis par mežsargu vai galdnieku, tas ir tādēļ, ka viņš nekad nav ticies ar kādu, kurš aizraujoši parādītu savu nodarbošanos Ir vērtīgi iepazīstināt savu bērnu ar šādu cilvēku vai iedot kādu lasāmvielu par šo tematu.

Tomēr vajadzētu arī pārliecināties, vai šie sapņi nav bēgšanas forma: „Pasaule man ir par smagu, tādēļ izdomāšu sev citu dzīvi.” Lai gan puse meiteņu kādā no pieaugšanas etapiem vēlas kļūt par popzvaigznēm, tomēr tas pāriet. Šādas fantāzijas ir labs buferis dzīves grūtībās, tādēļ vecākiem nav uzdevums to salauzt. Labāk ir dažādot bērna intereses – kopā paspēlējam bumbu, bet pēc tam iemācāmies lietot elektrisko urbi vai pagatavot kūku.

Labo vārdu pūrs

Ir labi bērnam dot atziņas par viņa stiprajām pusēm, atbalstot tās ar labiem vārdiem. Stereotipi apgalvo, ka meitenēm ir jāsaka, ka viņas ir skaistas, bet zēniem – ka gudri un stipri. Mans viedoklis ir tāds, ka labiem vārdiem nav jābūt atkarīgiem no dzimuma. Pirmā un vissvarīgākā vēsts ir šī: man ir prieks, ka tu esi mans dēls vai meita.

Bet tas lai ir autentiski, nevis iemācīts („Piedalījos seminārā un tur man iemācīja, ka trīsreiz nedēļā jāsaka: Labi, ka tu esi mana meita. Lūk, tagad tā daru.”).

Ir arī jābūt kopā ar bērnu, jāļauj viņam sajust, ka ir kādas vietas, kurās esmu kopā ar viņu. Atbalstu savu bērnu viņa grūtībās un vaļaspriekos: kopā spēlējam bumbu vai darbojamies ar lellēm, veidojam kaut ko no plastilīna vai braucam uz vasarnīcu un kurinām ugunskuru. Un tad pavisam dabiski piemērotā brīdī tiek pateikti labi vārdi. Tāpat mājās, kur kopā gatavojam pusdienas, uzkopjam vai ko remontējam. Jāpadomā arī par to, kādas ir bērna stiprās puses, un jāļauj bērnam saprast, ka vecāki to ievēro: „Man ir prieks, ka tev tas padodas”.

Jābūt uzmanīgiem, izsakot komplimentus meitenēm, lai viņas nekļūtu iedomīgas par savu ārējo izskatu. Mūsdienās ir vispārēja tendence iestāstīt sievietēm: „Tu esi ļoti vērtīga, ja kāds tev pievērš uzmanību”. Mana meita ir mana princese un dzīvesprieks man ir nevis tādēļ, ka ir slaidāka vai apaļīgāka, garāka vai īsāka. Mīlu viņu tāpat vien, un tas nemainīsies. Redzu ne tikai viņas ārējo izskatu, bet arī smalkjūtību un rūpes, tādēļ sacīšu, par kādām rakstura īpašībām viņu cienu.

Bogdan Kosztyła, Moc słowa rodziców w życiu dzieci http://www.deon.pl/inteligentne-zycie/wychowanie-dziecka/art,775,moc-slowa-rodzicow-w-zyciu-dzieci.html

Tulkoja pr. Viktors Petrovskis

Foto: morguefile.com

P.S.

Vecāku pienākumi saskaņā ar Katoļu Baznīcas katehismu (2221–2227):

Laulāto mīlestība neaprobežojas vienīgi ar bērnu „radīšanu”, bet tai jānes augļi arī bērnu morāliskajā un garīgajā audzināšanā. „Vecāku loma audzināšanā ir tik svarīga, ka ir gandrīz neiespējami tos aizvietot.” Audzināšana ir vecāku galvenais pienākums, un viņiem uz to ir neatņemamas tiesības.

Vecākiem savi bērni jāuzlūko kā Dieva bērni un viņi jāciena kā īstas personas. Viņi māca saviem bērniem izpildīt Dieva likumu, paši būdami paklausīgi debesu Tēva gribai.

Vecāki pirmie ir atbildīgi par savu bērnu audzināšanu. Šo atbildību viņi apliecina vispirms ar ģimenes nodibināšanu, kurā maigums, piedošana, cieņa, uzticība un nesavtīga savstarpējā palīdzība ir norma. Ģimenes klēpis ir piemērota vieta audzināšanai tikumos. Šajā audzināšanā jāmāca apgūt pašaizliedzību, veselīgas spriešanas spējas un pašsavaldību. Tas ir patiesas brīvības priekšnosacījums. Vecāki mācīs bērniem pakārtot „materiālo un juteklisko dimensiju iekšējai un garīgajai dimensijai”. Uz vecākiem gulstas liela atbildība par to, lai tie sniegtu saviem bērniem labu piemēru. Ja vecāki prot bērnu priekšā atzīt savas kļūdas, tad viņi spēj labāk vadīt un pamācīt savus bērnus:

„Kas mīl savu dēlu, tas nežēlo žagarus [..]. Kas pārmāca savu dēlu, tas gūs augļus viņā.” (Sīr 30, 12) „Un jūs, tēvi, nevediet dusmās savus bērnus, bet viņus māciet Kunga mācībā un stingrībā!” ( Ef 6, 4)

Ģimenes pavards ir tā dabiskā vide, kur cilvēks iemācās, kas ir solidaritāte un kopīga atbildība. Vecākiem jāmāca bērniem izsargāties no bīstamām situācijām un degradācijas, kas apdraud cilvēku sabiedrību.

Līdz ar Laulības sakramenta žēlastību vecāki ir saņēmuši atbildību un priekšrocību sludināt saviem bērniem Evaņģēliju. Viņiem tie jau no mazotnes jāsāk ievest ticības noslēpumos, līdz ar to vecāki saviem bērniem ir ticības „pirmie vēstneši”. Jau no agras bērnības vecākiem savi bērni jāiesaista Baznīcas dzīvē. Ģimenes dzīvesveids var ietekmēt bērnu jūtas uz visu mūžu, paliekot tiem par patiesu dzīvas ticības pamatu un balstu.

Audzināšana ticībā jāsāk no agras bērnības. Tā norisinās jau tad, kad ģimenes locekļi, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju, palīdz viens otram augt ticībā. Ģimenes katehēze ir pirms visām citām ticības mācības formām, noris līdztekus tām un tās bagātina. Vecāku sūtība ir mācīt saviem bērniem lūgties un atklāt tiem viņu aicinājumu – būt Dieva bērniem. Draudze ir kristīgo ģimeņu euharistiskā kopiena un liturģiskās dzīves sirds; tā ir īpaši piemērota vieta bērnu un vecāku katehēzei.

Bērni savukārt veicina savu vecāku augšanu svētumā. Visiem un katram atsevišķi augstsirdīgi un nenogurstoši jāpiedod nodarīta pārestība, notikuši strīdi, piedzīvota netaisnība vai nevērība no otra cilvēka puses. Piedot mudina savstarpējā sirsnība. To prasa Kristus mīlestība.