Viņa saprata, ka lūgšana ir vislabākais ierocis cīņā pret ļaunā uzbrukumiem. Atriebības vadīts, sātans Džemmai izraisīja neciešamas galvassāpes, kas liedza viņai jebkādu atpūtu miegā. Tomēr, neskatoties uz nespēku, Džemma vienmēr palika uzticīga lūgšanai: „Kādas gan pūles šis nelietis pieliek, lai neļautu man lūgties! Vakar vakarā viņš pat centās mani nogalināt, un viņam tas patiesi būtu izdevies, ja vien Jēzus nebūtu mani nekavējoties izglābis. Es biju pārbijusies, bet nemitīgi paturēju Jēzus tēlu savu acu priekšā.”

„Ja jūs būtu redzējis viņa izvaikstītos sejas vaibstus, kad viņš bēga, jūs izplūstu nevaldāmos smieklos!”

Kādu dienu, kad svētā rakstīja vēstuli, sātans pēkšņi izrāva rakstāmspalvu no viņas rokas, saplēsa papīru un notrieca svēto no krēsla, plēšot viņas matus ar „savām mežonīgajām ķetnām”. Vēlāk kādā vēstulē viņa aprakstīja vēl vienu sātana uzbrukumu: „Dēmons manā priekšā nostājās kā liela auguma milzis un man sacīja: „Tev vairs nav nekādu cerību iegūt pestīšanu. Tu pilnībā esi manā varā!” Es viņam savukārt atbildēju, ka Dievs ir žēlsirdīgs un tādēļ es neizjūtu nekādu baiļu. Tad, stipri iesitot man pa galvu, viņš sacīja: „Esi nolādēta!” Bet pēc tam viņš nozuda.”

„Tad es devos uz savu istabu, lai nedaudz atpūstos,” viņa turpina rakstīt, „bet tur viņš jau mani gaidīja. Viņš atkal atsāka mani sist, šoreiz ar mezglotu virvi, un vēlējās panākt, lai ieklausos viņa vilinājumos uz ļauno. Es viņam atkal atbildēju noraidoši, bet viņš sāka mani sist vēl spēcīgāk, nežēlīgi dauzot manu galvu pret zemi. Tad man ienāca prātā piesaukt Jēzus Tēvu, sakot: „Mūžīgais Tēvs, Jēzus visdārgāko Asiņu dēļ, atbrīvo mani!” Īsti nezinu, kas tajā brīdī notika – nicināmais nezvērs mani izrāva no gultas un trieca mani ar tādu spēku pret zemi, ka es vēl tagad sajūtu šīs asās sāpes. Es zaudēju samaņu un ilgu laiku paliku nekustīgi guļam... līdz atkal atguvos. Pateicība Jēzum!”

Neskatoties uz visiem šiem sātana uzbrukumiem, svētajai Džemmai vienmēr bija dzīva ticība Jēzum. Reizēm viņai mierinājumu sniedza arī labā humora izjūta, kas viņai bija tik raksturīga. Reiz viņa rakstīja priesterim: „Ja jūs būtu redzējis viņa izvaikstītos sejas vaibstus, kad viņš bēga, jūs izplūstu nevaldāmos smieklos! Viņš ir tik atbaidošs! ... Bet Jēzus man sacīja, lai es nebaidos no viņa.”

Avots: aleteia.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa