Biju mežā viena. Ar pārsteigumu secināju, ka sadugušās, savādās celtnes durvis bija vaļā, pareizāk sakot, to vispār nebija. Manī no lejas lūkojās skumjas, pagalam bēdīga izskata kāpnes, kas veda uz baisu, tumšu, sazarotu pagrabu. Nespodrie notecējumi uz sienu redzamajām daļām vietu padarīja vēl neomulīgāku. Pirmā doma, kas pavīdēja manā prātā: 'Es tur savu kāju nesperšu!' Jau naigā solī grasījos doties priedēs pa labi, kad kaut kas manī lika apstāties un vēlreiz palūkoties uz drūmo pagraba ieeju. 

Katram no mums dzīvē ir kādas vislielākās bailes, kurām nav drosmes stāties pretī. Vismaz mums šķiet, ka nav. Tā ir vieta, kura sāp visvairāk un kuru aiztikt gribas vismazāk, taču ir vērts saņemties un ieiet tajā, izstaigāt tumšos līkločus un iziet ārā kā uzvarētājam.

Aplūkoju pagraba labo sānu; tur bija paliels logs, caur kuru varēja redzēt vienu no telpām - tumšu, tukšu, bet ne pārāk draudīgu. Nolēmu riskēt. Kristus padeva man roku, un es nokāpu lejā. Spīdināju mobilajā telefonā lukturīti un, piesardzīgi izgaismojot tumšākos kaktus, secināju, ka vieta ir visai nekaitīga. Mēle locīja ‘Gabriela Obojas’ tēmu... Cerību pilnā melodija izvijās cauri piesūbējušajām telpām un izlidoja cauri logam uz mežu, uz brīvību. Aiz katra cietuma ir zaļojošs, dzīvības pilns mežs.

Man šajā vietā vairs negribējās palikt ne mirkli ilgāk, bet ar atvieglojumu secināju, ka nebija, no kā baidīties.. Vieta, kura kādreiz bija asaru un sāpju midzenis, tagad bija reālistisks atgādinājums par to, kas ticis dziedināts. Vieta kā piemineklis tam, ko nedrīkst aizmirst, bet par ko jāpateicas ikreiz, kad to atceros... Mans aicinājums ir brīvība.