Tā nav tikai viena no daudzām lietām, ko darīt ik dienas, bet dievbijīgs cilvēks vispirms domā par Dievu, kura žēlastības iespaidā mūsu pamošanās no rīta vispār ir iespējama (ar modinātāja palīdzību, lai pamošanās notiktu vajadzīgajā laikā!). Fakts, ka esam dzīvi, ir dāvana, ko mums sniedz katrs rīts. Atzīstot šīs dāvanas Avotu, savu domu virzīšana vienīgi uz Viņu ir mūsu sniegtā atbilstošā atbilde tik brīnišķīgai dāvanai. Šī prakse iesākumā var prasīt zināmu piepūli, bet jūs patiesi piedzīvosiet svētību, ja jau dienas pati pirmā jūsu doma saistīsies ar Dievu, nevis ar īgnumu vai nepatiku, kas izriet no mūsu dzīves nedrošības. Centieni mūsu domas virzīt uz Dievu mūsos radīs pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Pieredze rāda, ka noskaņojums ar kādu mēs iesākam dienu, arī pavada mūs visas turpmākās dienas gaitā. Francisks no Sales saprata: ja mēs dienu uzsāksim domājot par Dievu, tad mēs arī visu turpmāko dienu Dievu paturēsim savā prātā.

Mēs varam domāt arī par balsi, kas atskanēs pastarā dienā; lai mēs labāk spētu izprast dievišķo dāvanu, kas mums ļauj katru rītu pamosties arvien no jauna, Francisks mums iesaka ņemt palīgā bibliskos tēlus un pārdomas. Tādā veidā viņš mūs aicina sniegties pāri vienkārši psiholoģiskiem apsvērumiem un jauno dienu uzlūkot no garīgā un teoloģiskā viedokļa. Šķietami tik ikdienišķu iesākumu mūsu dienai – piecelšanos no gultas – svētais Francisks no Sales aplūko caur dziļo augšāmcelšanās realitātes prizmu kā mūžīgās dzīves dāvanu, uz kuru mēs visu beigu beigās esam aicināti. Ieradums katru rītu uzskatīt kā mazu augšāmcelšanos mūsos iedzīvinās arī patiesi kristīgu attieksmi pret visu mūsu laicīgo dzīvi. Pamostoties viņš mūs aicina domāt:

„Uzmosties, kas guli, un celies augšā no mirušajiem” (sal. Ef 5,14).

Mēs varam arī izsaukties kopā ar Ījabu:

„Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pastarā dienā es augšāmcelšos. Mans Dievs, palīdzi, lai tas būtu mūžīgai godībai; šī cerība mājo manas sirds dziļumos” (sal. Īj 19,25-26).

Citreiz mēs kopā ar viņu varam sacīt:

„Tajā laikā, Dievs, Tu mani sauksi, un es Tev atbildēšu; savu labo roku Tu izstiepsi pēc Savu roku darba; Tu esi saskaitījis visus manus soļus” (sal. Īj 14,15-16).

Šī ir kristīgā attieksme, ar kuru mēs sveicam katru uzaustošo rītu ticībā, kas balstās pārliecībā par pestīšanu un mūsu aicinājumu uz mūžīgo dzīvi. Lai stiprinātu šo apziņu, mēs varam atkal no jauna atgriezties pie Ījaba grāmatas, kas ir klasisks stāsts par viedu cilvēku, kurš ilgojas saprast cilvēka eksistences jēgu arī raugoties uz nevainīgā ciešanām savas personīgās dzīves kontekstā, un kurš ir no sirds patiesi pateicīgs par Dieva iejaukšanos viņa dzīvē. Gluži tāpat kā Ījabs, arī mēs varam no jauna apliecināt savu ticību dzīvajam Dievam un sevi uzticēt Viņa providences aicinājumam un rūpēm. Tādēļ arī dienas iesākumā mums ir nepieciešams it kā radīt valni, lai visas grūtības, ar kurām saskarsimies dienas gaitā, mūs nespētu izsist no līdzsvara.

Tomēr Ījaba stāsts ir tikai viens piemērs no daudziem. Tādēļ arī svētais mums atgādina:

„Mums vajadzētu praktizēt šos svētos centienus vai arī kādus citus, ko mūsos iedveš Svētais Gars, jo mēs esam brīvi, lai sekotu Viņa iedvesmām.”

Šīs bibliskās domas un vārdus, ko mums iesaka svētais Francisks no Sales, ir vērts katru rītu arvien no jauna atcerēties un pārdomāt. Praktizēt to katru rītu. Bet – kā viņš to uzsver šeit un arī savā garīgajā padomdošanā – vārdiem nav tik liela nozīme kā mīlestībai. Ja, Svētā Gara iedvesmā, mums ir vēlme pārdomāt ko citu vai izteikties ar citiem vārdiem, tad lai tas tā arī būtu. Ja vien mēs kaut kādiem līdzekļiem jau rītausmā savas domas virzām uz Dievu, tad mūsu diena ir aizsākusies labi.

Bet ir vēl kaut kas, ar ko sākt savu dienu...

No rīta lūgties „Kunga eņģelis” (Angelus)

Pēc „Kunga eņģelis” lūgšanas mēs izpildīsim savus rīta garīgos vingrinājumus, pielūgsim Kungu savas sirds dziļumos, un pateiksimies Viņam par visām žēlastībām. Vienoti ar to mīlestības Upuri, kurā mūsu Pestītājs sniedza pats sevi mūžīgajam Tēvam uz Krusta koka, arī mēs Viņam sniegsim savu sirdi, tās ilgas un apņemšanos, kā arī visu sevi pilnībā, lai lūgtu Viņa palīdzību un svētību. Mēs piesauksim Dievmāti un lūgsim viņas svētību, kā arī mūsu sargeņģeļu un svēto aizbildņu aizgādību. Ja vēlamies, mēs varam arī lūgties „Tēvs mūsu” lūgšanu. Tomēr to visu vajag paveikt ātri un kodolīgi, neizplūstot daudzvārdībā.

Varētu šķist neiespējami to visu paveikt ātri un īsā laika sprīdī, tomēr to visu vajag izdarīt tik ātri, cik nepieciešams, lai, piemēram, ieietu dušā vai pagatavotu rīta kafiju.

Kodolīgums, uz kuru mūs šeit aicina svētais, vienkārši pauž to, ka galvenais nav lūgšanu daudzums. Drīzāk viņš šeit mūs aicina, lai tas kļūtu par mūsu ieradumu – tātad rīcību, ko vienkārši izdarām. Viņa pieminētās lūgšanas – „Kunga eņģelis”, „Esi sveicināta, Marija” un „Tēvs mūsu” – ir tās tradicionālās lūgšanas, ko apguvām jau mazotnē; tās ir lūgšanas, kuras ir viegli atcerēties un vienkārši lūgties. Lai gan kādā citā reizē svētais Francisks no Sales uzsver arī rūpīgumu, kas padara lūgšanas iedarbīgas, tomēr šeit viņš vienkārši vēlas parādīt veidu, kā svētdarīt šos rīta agrīnos mirkļus ar to domu un vārdu palīdzību, kas mums jau ir tik labi pazīstami. Tie ir pamatelementi, kas veido rīta garīgos vingrinājumus, kam citās garīgajās tradīcijās ir daudz konkrētāks un ilgāks laiks atvēlēts, kas ietver konkrētus lūgšanu veidus.

Franciska no Sales garīgumā vienmēr galvenais uzsvars tiek likts uz sirds un dvēseles iesaistes lūgšanā attīstīšanu. Ievērojiet, ka lūgšanas veidi, kurus svētais šeit piemin, ir: pielūgsme, pateicība, veltīšanās, arī svētības un palīdzības izlūgšana. Tas viss ataino pazemīga ticīgā cilvēka stāju visvarenā Dieva priekšā – tāda Dieva priekšā, kuram ir vara gan pār dzīvību, gan arī pār nāvi. Viņš ir Dievs, kurš savā apredzībā, ir vēlējies, lai mēs šodien būtu dzīvi. Visticamākais, ka mēs nedomāsim šādas eksistenciālas un dziļas domas jau rīta agrumā, bet, sekojot svētā ieteikumiem, mēs sevi noskaņosim šai Dieva dāvanai, kas mūs aicina uzsākt jauno dienu.

Svētais Francisks no Sales mūs mudina, lai, attīstot sevī šos ieradumus, mēs arī atcerētos Marijas (Dievmātes) atstāto piemēru, eņģeļus un svētos (svētos aizbildņus), kurus mēs varam gan uzrunāt, gan arī piesaukt ar vienkāršiem vārdiem – „lūdz par mums”. Lai arī tas neliekas nekas iespaidīgs, tomēr šī vienkāršā litānija rada it kā garīgu atgādinājumu, ka mēs neesam vieni šajā dzīvē; bija arī daudzi citi, kuri, svētīgi pavadot šo dzīvi, aizgāja mūžībā pirms mums. Tas ļauj mums arī atcerēties, ka dienai nepieciešamā palīdzība ir tepat līdzās.

Tas viss ir paredzēts tam, lai svētdarītu mūsu ik rīta rutīnu. Rutīnai ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē. Kaut ko spēt izdarīt, daudz par to nemaz nedomājot, - tā ir ērta un bieži vien arī mieru nesoša rīcība. Psiholoģiski – pat ja ne vienmēr tas ir apzināti – tomēr mūsu ieradumi ir veids, kā mēs kaut nedaudz spējam kontrolēt to haosu, kas ir mums visapkārt. Šie ieradumi mums liek atkārtoti darīt vienu un to pašu lietu katru rītu arvien no jauna; ja mēs atkāptos no šīs ikdienas rutīnas, mēs, iespējams, domātu, ka kaut kas „nav kārtībā” vai vienkārši – nebija pareizi.

Tieši tāpat ir arī ar rutīnu lūgšanā. Izsacītie vardi vai veiktie žesti (piemēram, Krusta zīmes izdarīšana, kad raugāmies uz krucifiksu) veido rituālus. Kad šī rutīna vai rituāls kļūst par ieradumu – tieši tāds ir šo vingrinājumu mērķis – tas rada šādu komforta zonu, kurā mēs kļūstam nosvērtāki, lai varētu uzsākt savas ikdienas gaitas. Tāpat arī nākamo mūsu ik rīta soli varam svētdarīt; arī ģērbšanos mēs varam iesākt ar Krusta zīmi un sacīt: „Apklāj, Kungs, mani ar nevainības apmetni un ar mīlestības drānām. Mans Dievs, neļauj man nākt Tavā priekšā kailam - bez labiem darbiem.”

Tieši šajā brīdī parādās mūsu svētā garīguma praktiskums. Ikviens top ietērpts! Tas viss notiek it kā pats no sevis, īpaši pat par to nepiedomājot (vienīgi – izvēloties, ko apģērbt). Un ikviens taču to dara katru rītu, pat ja tas ir vienkāršs ikdienas tērps. Tad, kāpēc gan šo ikdienas rutīnu nepārvērst par ikdienas lūgšanu?

Praktizējot šos ieteikumus, mēs cenšamies sevi „ietērpt” vai pārklāt ar teoloģisku jūtīgumu. Kāda ir mūsu kristīgā misija šajā dienā un ikkatrā dienā? Dzīvot godprātīgi. Dzīvot saskaņā ar Dieva gribu (nevainīgi). Saviem līdzcilvēkiem atklāties tādā tērpā (majestātiskā ietērpā), kas ļauj saskatīt un atpazīt kristieti – respektīvi, mīlestībā (jeb tuvākmīlestībā – caritas), bez kuras mēs būtu kaili no labiem darbiem un morāliskām izvēlēm, kas cilvēka rīcību atšķir no dzīvniekiem.

Tādējādi, ietērpti nodomā izdzīvot šo Ticību, kurai mēs ticam, mēs arī esam gatavi uzsākt mūsu dienu žēlastībām piepildītā ceļā. Tagad ir pienācis laiks, lai uzlūkotu to, ko nesīs tieši šī uzaustošā diena.

Avots: Sam Guzman, “St. Francis de Sales’s guide to starting your day right”, catholicgentleman.net

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: Amancay Maahs, flickr.com