Kļūst pilnīgi skaidrs, ka nupat aizvadītās gadu mijas notikumi Ķelnē šobrīd interesē visu Eiropu, un tie mums liek apdomāt pravietojumu, ko kardināls Džakomo Bifi (Giacomo Biffi) izteica pirms 20 gadiem un kas tagad sāk piepildīties. Iespējams, ka veids, kā tas notiek, nav precīzi tāds, kādu to esam iedomājušies, bet nav šaubu, ka mūsu acu priekšā norisinās islāma ideoloģiskais uzbrukums, kura svarīga sastāvdaļa ir vardarbība pret sievietēm.
Bet vēl smagāks par to ir Eiropas sabiedrisko un reliģisko institūciju apjukums. Tās nespēj saprast, kas notiek, un kur nu vēl kontrolēt situāciju. Vairāk nekā desmit dienas pēc notikumiem Vācijā joprojām nesekoja praktiski nekādas redzamas civilās varas sankcijas vardarbības vaininiekiem, atskaitot parastās polemikas un kādas amatpersonas atbrīvošanu no amata. Lielākas bailes ir tikt nosauktam par rasistu un islamofobu nekā pienākuma apziņa būt taisnīgam un atbildīgam par visu iedzīvotāju kopējo labumu.
Tomēr vēl sliktāk iet Anglijā, kur gadiem ilgi ierēdņi noklusēja seksuāla un psiholoģiska rakstura pāridarījumus, ko pastrādāja vietējās islāma kopienas pret 1400 britu mazgadīgajiem. Tikpat drūmas lietas notika Zviedrijā, kur par tādiem pašiem faktiem kā Ķelnē policija mēnešiem ilgi slēpa patiesību. Un, kas zina, kādas citas tamlīdzīgas lietas vēl nāks gaismā. Acīmredzama ir institūciju paralīze, kas tomēr nav vienkāršs kompetences trūkums. Šī nespēja atbilstoši reaģēt visdrīzāk ir saistīta ar kultūras tukšumu. Tieši tā, kā to Vatikānā akreditētajam diplomātiskajam korpusam savā uzrunā teica pāvests Francisks: “Ekstrēmisms un fundamentālisms atrod sev auglīgu augsni, ne vien ekspluatējot reliģiju varas nolūkos, bet arī apstākļos, kad atklājas ideālu tukšums un identitātes zaudējums, tai skaitā reliģiskās, kas raksturo tā saucamos Rietumus.”
Tiek runāts, ka jāaizsargā cilvēciskās un brīvības vērtības, bet, pazaudējot šo vērtību avotu, vārdi pazūd tukšumā. Sievietes brīvība, par ko šodien tik daudz runā, neradās seksuālās revolūcijas laikā. Gluži pretēji, šī revolūcija radīja jaunu verdzības formu, ko atspoguļo sievietes ķermeņa izmantošana reklāmā un kino kultūrā. Tā bija kristietība, kas ienesa vēsturē ikviena cilvēka (vīrieša, sievietes, bērna, veca cilvēka, invalīda) līdzvērtību un cieņu viņu dažādās sociālajās lomās. Tādu cilvēka cieņa, ko atnesa kristietība, nevar atrast nevienā citā reliģijā, islāmu ieskaitot. Tikai apziņa par kopīgu piederību Kristum neļauj attiecībām starp vīrieti un sievieti kļūt vardarbīgām, neļauj uzspiest stiprākā likumu un sievietei kļūt par vīrieša īpašumu.
Atmest un cirst nost Eiropas kristīgās saknes nozīmē aizvietot patieso brīvību ar visatļautību, sakrālo cilvēka vērtību ar individuālismu, vīrišķību un sievišķību ar plūstošu dzimuma nenoteiktību, labumus ar labklājību, morālo drošumu ar relatīvismu, atbildību aizsargāt ar vienaldzību un tā tālāk, no vienas karikatūras līdz otrai. Tāpēc nav pārsteigums, ka uzmākšanās un seksuālās vardarbības priekšā, kā arī vispārēja islāma ideoloģiskā uzbrukuma priekšā, nav skaidrs, kā atbildēt. Līdz ar to tas dod zaļo gaismu šīm kopienām, kuras vēlas uzspiest korāna likumu arī pie mums. Tātad, sagatavosimies redzēt spēka izrādīšanu vēl kliedzošākā veidā.
Kā tas bija paredzēts, “nihilisma kultūra” sabrūk jaunās kundzības priekšā. Vācijā un Anglijā jau darbojas islāma tiesas, kas risina ģimenes strīdus; lielākajās Eiropas pilsētās musulmaņu kvartāli ir ārpus vietējo civilās varas pārstāvju ietekmes un poligāmija tur tiek paciesta. Pēc Ķelnes notikumiem mobilizējās pat Eiropas feministes, kas aicina jebkuras pārliecības sievietes ņemt dalību mītiņā, kas notiks 1. februārī, islāma parandžas dienā, tādējādi izsakot solidaritāti musulmaņiem un pretojoties iedomātai Eiropas islamofobijai. Valkāt parandžu vienu dienu – kā traģiskā sagatavošanās nākotnei. Pakļaušanās process ir jau sācies.
Avots: Riccardo Cascioli, Prove tecniche di sottomissione, lanuovabq.it
Tulkoja Aleksandrs Stepanovs
Foto: Muslimnity, flickr.com