Advents ir aicinājums gaidīt

Dzīves gudrajā grāmatā “Atver sirdi priekam” beļģu rakstnieks un priesteris Fils Bosmans viedi novēro:

“Ir divi dzīvesveidi:

viens pārvalda savu “es”,

lai galā svinētu svētkus.

Otrs sākas ar svētku svinēšanu,

lai noslēgumā saņemtu

iekaisumus, galvassāpes, dzīves sarežģījumus,

dažādas depresijas un neirozes.”

Adventa laikā ir ieteicams palēnināt dzīves ritmu, pievērst uzmanību savam iekšējam cilvēkam. Tam var palīdzēt iekārtota lūgšanu vieta un konkrēts laiks lūgšanai un meditācijai. Sevis disciplīna garīgajās lietās ir ceļš uz sakopotu sirdi, ko sauc par nomodu. Kādu impulsu šajā virzienā var dod dziesma “Gaidīt klusumā”, vienotībā ar Dieva tautu, lai sirdī dzimst ilgu sauciens: “Nāc, Jēzu! Maranata!

Advents izglīto sirdi lielai cerībai

Senā Adventa laika dziesma “Ak, nāc, ak, nāc, Emanuel” ir ilgu un nostalģijas pilna un sauc pēc Kunga atnākšanas:

“Ak, nāc, tu tautu cerība

Un ilgošanās vienība,

Tu, ļaunā važas sarāvis,

Mums būsi Miera Karalis!”

Šodien īpaši mums ir vajadzīga cerība. Sastopot cilvēkus ar satrauktām sejām, var noprast, ka viņi ir skatījušies pēdējās TV ziņas un izlaiduši caur sevi baiļu un apjukuma vilni, un vairs nezina, ko ar to darīt. Un neviens īsti nezina, ko darīt. Pacelsim skatu uz To, kas patiešām ir cerības enkurs: enkurs ir viens no pirmajiem kristiešu simboliem, jo dziļi izsaka to, ko dod Kristus – drošu balstu bangojošos ūdeņos iemestai laivai.

Advents ir aicinājums atgriezties

Fils Bosmans, iepazinis Rietumu civilizācijas materiālās labklājības uzplaukumu, kas dīvainā kārtā iztukšo cilvēka dvēseli, ar lielu intensitāti aicina:

“Cilvēki, atgriezieties!

Atgriezieties vienkāršā dzīvē,

Pie vienkāršām dzīves lietām!

Atgriezieties pie labestības, draudzības,

Apmierinātības!”

Un atgriezieties arī pie Dieva! Šogad šim aicinājumam ir jāskan ne tikai no baznīcu kancelēm un torņiem, bet arī no minaretiem. Adventa laiks ir aicinājums atgriezties. Nihilisma pārpildītāja dzīvē ir kāda lielāka cerība nekā tikai stabilitātes atgriešanās pēc Parīzes sprādzieniem, kad neko nevajadzēs sevī mainīt.

Par terorakta iemesliem Francijas prezidents Olands minēja demokrātiju un brīvību: “Mums uzbruka, jo mēs esam brīvi”. Tieši ar brīvību kā augstāko Rietumu pasaules vērtību sevi asociēja vairums eiropeiskās kultūras cilvēku. Brīvība, kuras pēdējā un vienīgā morālā nepārkāptā robeža palika vardarbība.

Sociālajos tiklos cilvēki sevi saistīja ar notiekošo, izmantojot dažādus haštagus: #PrayForParis, #ParisAttack, #JeSuisParis. Starp pēdējiem haštagiem bija arī #JeSuisEnTerrasse – “Es esmu terasē”, uzsverot, ka terorakts neko nemainīs francūžu ikdienas dzīvē. Bet, skatoties dziļāk par pašsaprotamu vēlmi atgriezties pie mierīgas ikdienas, pasēdēt un patērzēt ar draugiem kafejnīcā, vai pēdējie notikumi neaicina pārskatīt dzīvi un tiešām kaut ko radikāli mainīt? Vai starp šī notikuma rindām nestāv rakstīts aicinājums atgriezties?

Bībelē ir daudz praviešu, kas sludina viltus mieru. Taču pravieši aicina tautu atgriezties no elku ceļiem, nožēlot grēkus un pievērsties Dievam (piem., Ezehiela grāmata 14, 12–23). Tieši šajā iekšējā cilvēka atjaunotnē, kas skar cilvēka reliģisko dimensiju, viņi redz glābšanu un risinājumu sociālām problēmām. Pretējā gadījumā viņi draudēja ar svešas tautas invāziju un deportācijām.

Vai tas, kas pašreiz notiek Eiropā, nav tautu līderu un pašas tautas apostāzijas sekas? Līdz šim kristīgās tautas, kad tām draudēja briesmas, nepaļāvās tikai uz saviem ieročiem un karaspēku, bet briesmās galvenokārt vērsās pie Dieva ar publiskām lūgšanām, procesijām, gavēni, Rožukroņa lūgšanu un žēlsirdības dāvanu došanu, uzticot sevi un savas valstis Dieva žēlsirdībai un Jaunavas Marijas patvērumam.

Šodien ir svarīgi ņemt rokās lūgšanu ieročus, vienīgos, kas patiešām spēj izraisīt apvērsumu pasaulē, kā to māca Dievmāte Fatimā, un kā tas daudzas reizes ir atskanējis Medžugorjes vēstījumos, lūdzot Dievu par mūsu tautas atgriešanos, par mūsu vēsturi, par mūsu civilizāciju. Fatimā Dievmāte aicināja bērnus: “Skaitiet katru dienu Rožukroni, lai pasaule atgūtu mieru un lai izbeigtos karš, (..) nesiet upurus par grēciniekiem”. Viņa apsolīja: “Beigās mana Bezvainīgā sirds triumfēs”.

Aleksandrs Stepanovs