Tēvs Tadejs (laicīgajā vārdā Tomislavs Trubulovičs) dzimis 1914. gada 19. oktobrī Vitovnicas pilsētas tirdziņā priekšlaicīgās dzemdībās sv. Toma svētkos, tāpēc māte viņu nosauca par Tomislavu. Pēc mātes pāragrās nāves viņa tēvs apprecējies vēlreiz, taču drīz nomira arī šī sieviete. Trešā pamāte nemīlēja zēnu, un viņa bērnība pagāja pārmetumu gaisotnē. Šis fakts liek vēl vairāk apbrīnot viņa līdzsvaroto personību vecumdienās, kas ir Kristus mīlestības pārveidota.

18 gadu vecumā ārsti viņam atklāja tuberkulozi un solīja īsu mūžu, taču par spīti vājajai veselībai jauneklis nolēma uz savu atbildību izrakstīties no slimnīcas un iestāties visstingrākajā klosterī: “Es nolēmu vairs nedzīvot šīs pasaules labā, bet veltīt savu īso dzīvi, līdz nāvei kalpojot Dievam.” Jau brieduma gados saņēmis cilvēku un garīdznieku atzinību par savu garīgo viedumu un pildot klostera priekšnieka un garīgā tēva pienākumus, tēvs Tadejs pieredzēja divus nervu sabrukuma brīžus, ko pavadīja drudzis un vājuma stāvoklis. Šie notikumi lika viņam pārvērtēt savu dzīvi. Viņš saprata, ka jāpārstāj pārlieku uztraukties par sevi, un ka tikai tas cilvēks, kas sevi ir nodevis Dieva gribai, var būt priecīgs un miera pilns. Tēvs Tadejs aizgāja mūžībā 2003. gada 13. augustā. Šeit piedāvājam noklausīties viņa pēdējo interviju, sava veida garīgo testamentu, ar krievu valodas subtitriem.

Ir vērts veltīt laiku un pārdomāt stareca teikto. Viņa viedie vārdi var kļūt par dzīves kompasu it īpaši jauniem cilvēkiem. Atskatoties uz savu dzīvi, tēvs Tadejs saka, ka viņa darbības laiks ir pagājis, un mudina cilvēkus nenodzīvot dzīvi tukši, lai vecumdienās atskatoties atpakaļ, būtu gandarījums, ka dzīve nav nodzīvota un iztērēta tukšībās. Vissvarīgākais cilvēka uzdevums ir “saglabāt iekšējo mieru par katru cenu. Neatdod savu iekšējo mieru ne par kādām šīs pasaules bagātībām”.

Seko izvilkums no intervijas.

Kā cilvēks, kurš jūt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, var sev palīdzēt?

Ar pazemību. Kad cilvēks kļūst pazemīgs, viņš pieredz glābšanu gan fiziskā, gan psihiskā ziņā. Pazemīgam cilvēkam nervu sistēma ir kārtībā. Un tad viss dzīvē ir viegli. Nekādas likstas viņam nekaiš. Viņš zina, ka tam tā ir jābūt, un to pieņem pazemībā. Bet, ja cilvēks daudz ko vēlas iegūt, tad viņš pats sevi moka. Vienalga, kāda būtu vajadzība, nekas nenotiek, ja Dievs nepieļauj. Cilvēks ir saistīts ne tikai ar apkārtējo vidi, bet ar visu pasauli. Dzīve ir viena un viens ir dzīvības Avots, kas visu caurstrāvo un visu uztur.

Kā tad cilvēks var sevi darīt pazemīgu, ja ir grēcīgs?

Vajag pakļauties Dieva gribai. Kur Viņš cilvēku “nolicis”, kādu dzīvi iedevis – jāpateicas Dievam par visu. Citādi, ja cilvēks daudz ko grib iegūt, viņš sevi tikai moka. Vajag strādāt, nedrīkst padoties slinkumam, jo sliņķis pats sevi moka. Jābūt dedzīgam, bet saskaņā ar sirdsapziņu – tīri, cēli un augstsirdīgi. Nekaitējot nedz sev, nedz citiem.

Kādā veidā cilvēks var dzīvot, nepārvērtējot sevi, neuzskatot sevi augstāku par citiem?

Nevajag darīt savu gribu, bet visu, kas notiek, pieņemt kā no Dieva rokas. Tāda ir Dieva griba, kuru vajag pieņemt. Kad iegūs pazemību, tad arī izglābsies. [..]

Ja cilvēku dzimums nāktu pie prāta un kļūtu pazemīgs, tad pār pasauli nāktu liela Dieva žēlastība. Tad pasaulē būtu pavisam cita situācija, citas domas valdītu pasaulē. Bet cilvēki pārāk sevi apgrūtina ar domām par dzīves materiālo pusi. Tas aizsedz daudz laba, kas cilvēkā ir.

Dievs sevi atklāj kā Dzīvība un Enerģija, kuru dod visai radībai. Viņš visam dod dzīvību. Mēs, cilvēku dzimums, esam ārkārtīgi vienoti savā starpā. Mēs esam viens ar otru saistīti. Bet cilvēki to nespēj ieraudzīt un saprast. Mums vispār grūti saprast, kas ir mūsu dzīve šajā pasaulē. Mēs nevaram iztikt viens bez otra. Varbūt mums šķiet, ka varam iztikt bez citiem, bet īstenībā nevaram. Nevaram. [..]

Kādas ir mūsu domas, tāda ir arī mūsu dzīve. Dzīve izpaužas ar domas palīdzību. Kad citiem cilvēkiem ir labas domas, labas vēlmes, tad tas mums ir labi. Un, ja mums ir mierīgas, klusas domas, tad arī dzīvosim mierīgi un klusi. [..]

Ja esam lēnprātīgi, mierpilni, pazemīgi, tad šīs domas labestīgi ietekmē ne tikai apkārtējos cilvēkus, bet arī dzīvnieku un augu pasauli. Visi gaida mūsu uzmanību. [..]

Cilvēks var domāt labas domas, bet bez Dieva palīdzības nekā laba nevar darīt, jo tikai Dievs ir labs, un no Viņa nāk visa labestība un žēlsirdība. [..] Viņš ir mīlestība, vienīgi mīlestība, un, kad vēršamies pie Viņa no visas sirds, tad mums uzreiz nāk palīdzība.”

Kā atmest sliktas domas?

Labāk ir dziedāt klusām pie sevis, nekā žēloties. Tautā mēdz teikt – kas dzied, tas sliktu nedomā. Mēs paši sev apkārt radām harmoniju vai disharmoniju gan ģimenes lokā, gan sabiedrībā. Ļoti daudz ir atkarīgs no mūsu domu noskaņojuma, dispozīcijas. [..]

Mēs nedrīkstam ienīst viens otru, jo visi esam saistīti viens ar otru. Ienaids nenāk par labu... Redzi, kad tu ienīsti kādu, tad tikai bojā sev garastāvokli. Tu paliec vēl sliktāks. Bet tas, ko tu ienīsti, ir labi noskaņots pret tevi un labi ietekmē citus. Viņš nāk pie tevis ar mīlestību, un tu brīnies: “Viņš ir mans lielākais pretinieks, bet nāk pie manis it kā es neko tādu par viņu nedomāju.”

Un viņš kļūst par tavu skolotāju. Tu mācies no viņa labestību. Viņš redz, ka nenāk par labu turēt ļaunas domas. Kas bija, tas bija – un tas pagāja. Tad labās domas izstumj negatīvās domas. Tiek pieņemtas pozitīvas domas. Pēc tam tas, ar kuru tu strīdējies un nerunāji, brīnās: “Kā tas var būt, ka ar mani sveicinās mans ienaidnieks?” Taču viņš tikai domā, ka tas ir viņa ienaidnieks, vienkārši viņu nomāc sliktas domas. Tā cilvēks apjēdz un saprot, ka nav izdevīgi vēlēt cilvēkam ļaunu. Domājot par citiem slikti, tu vienmēr sev bojā garastāvokli. Tu nevari būt mierīgs un pazemīgs. Kāpēc? Jo tu domā ļaunu. Ja atmetīsi ļaunu, iestāsies miers un klusums. Tas notiek, vienkārši atsakoties no ļaunuma. Nevēlos domāt ļaunu! Vēlos gūt mieru, klusumu, labumu. Tas nozīmē, ka tu, līdzīgi Dieva eņģelim, sēj labu.

Mums, laicīgiem cilvēkiem, ir grūti saprast, kā lūgties par ienaidniekiem.

Vai cilvēks grib vai negrib, viņam ir jālūdzas par ienaidniekiem, par tiem, kas mūs nemīl, kurus nomoka ļaunas domas attiecībā uz mums. Mums vajag par viņiem lūgties un vēlēt daudz laba.

Gribot negribot cilvēkam ir jāatbrīvojas no ļaunuma. Ir tādi brīži, kad cilvēks pastāvīgi kaut ko perina, turas pie sava, grib īstenot savus plānus. Bet, kad redz, ka nekas nesanāk, ka Kungs sargā viņus, tad grib iznīcināt ienaidnieku par katru cenu, bet neko nevar panākt. Jo vairāk kāds vēl tev ļaunu, jo vairāk Dievs tev dara labu. Tas atklāj, ka pats nav labs – “es vēlu tam cilvēkam daudz ļauna, bet viņam klājās arvien labāk. Tas nozīmē, ka es pats neesmu taisnīgs, nedomāju labu, ja Dievs dara labu tam, par kuru es domāju ļaunu.

Tad pie manis atgriežas tas, ko es vēlēju savam tuvākajam. Kā tā? Bet es taču esmu ticīgs, eju uz baznīcu, pildu to un to, un to... Bet tas viss ir velti, ja tu turi sevī ļaunu prātu. Kādas ir tavas domas, tāda ir arī tava dzīve. Tu nevari būt labs, ja domā ļaunu. No kurienes tad? No tevis visu laiku nāk negatīvais, ļaunums... Tāpēc mums vajag būt mierpilniem, klusiem, pilniem mīlestības un labestības. Lai cilvēki domā par mums visādi. Lai viņi mūs lamā, bet mēs viņus svētīsim un vēlēsim labu.

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs