Starptautiskā prese veltī daudz laika, aprakstot karadarbību Sīrijā, uzlidojumus un lielvaru līderu strīdus. Bet kas patiešām ir vajadzīgs šai tautai? Par to intervijā Vatikāna Radio stāsta sīriešu katoļu bīskaps Bata (Mar Youhanna Jihad Battah).

Sīrijai ir vajadzīgs miers un diplomātisko kanālu atvēršana, jo Sīrijai attiecībā pret pasauli trūkst uzticēšanās. Iedzīvotāji domā, ka visa pasaule ir pret viņiem, bet tā nav taisnība! Mums vajag teikt šai tautai, ka tagad visa pasaule vēlas atrisināt šīs valsts problēmas. Pašreiz notiek bombardēšana, bet problēmas nevar atrisināt ar karu, proti, ar vardarbību apspiest vardarbību. Nē, vardarbība neko nelīdz, ir vajadzīgs miers, piedošana, dialogs visu to starpā, kuri dzīvo Sīrijā. Protams, nevar izvērst dialogu ar teroristiem, bet mums ir jāzina, kāpēc radās šīs grupas, un kas bija tas, kas palīdzēja tām izveidoties.

/māsa Terēze/

Daudzi cilvēki bieži vien mums pasaka dažādas kaitinošas lietas. Nesen izlasīju kādu rakstu portālā „Epic Pew”, kuru bija uzrakstījis Šons Makafijs (Shaun McAfee), - „13 lietas, ko tev nekad nevajadzētu sacīt priesterim”. Pēc tā izlasīšanas, arī es nodomāju, ka būtu nepieciešams uzrakstīt kaut ko līdzīgu par klostermāsām jeb „mūķenēm” kā mūs bieži vien dēvē sabiedrībā.

Vispirms es vēlos teikt, ka lielākā daļa satikto cilvēku ir ļoti laipni un ieinteresēti aprunāties ar klostermāsu.

Cilvēki, kas nāk no tik dažādām sociālajām vidēm un sociālajiem slāņiem mīl klostermāsas: ateisti, musulmaņi, baikeri, bijušie katoļi, panki.

Tas viss par kaut ko liecina.

Bērni zina, ka viņi var pārnākt mājās un izstāstīt savai mātei savas sirdssāpes, vilšanos un sašutumu, bet viņu mamma tos vienalga mīlēs – neskatoties ne uz ko...

Domāju, ka tieši tāpēc daudzi cilvēki jūtas labi līdzās klostermāsai. Viņi var sajust, ka mēs esam gluži tādas pašas. Mēs esam kā mātes. Mēs vispirms mīlam, bet jautājumus uzdodam tikai pēc tam.

Tomēr arī jāsaka, ka daudzi cilvēki mums saka arī dažādas kaitinošas lietas. Šeit ir minēti daži piemēri, ko daudzas no mums ir dzirdējušas neskaitāmas reizes, un vēlētos to nekad vairs nedzirdēt!

/Kirstena Andersena/

Pirms mūsu vecākais bērns bija dzimis, mans vīrs un es nolēmām, ka mūsu bērniem nebūs Ziemassvētku vecīša. Kā jau pedantiska naivuma apskurbinātie, jaunie vecāki, mēs pieņēmām, ka izslēdzot jautro apaļīgo vīru sarkanā tērpā no mūsu svētku tradīcijām, mēs aizsargātu mūsu bērnus no ieraušanas materiālismā un virzītu viņus uz Ziemassvētku patieso nozīmi — Jēzus Kristus piedzimšanas svinēšanu.

Pēc divpadsmit gadiem un vēl pāris bērniem, esam iemācījušies, ka nav nozīmes, vai zem eglītes paslēptās dāvanas parakstījis vecais labais vīriņš vai vecie, garlaicīgie vecāki, jo jebkurā gadījumā bērnu uztverē tipisks Ziemassvētku rīts tiek sagaidīts ar visai daudzām... dažādām mantām. Pat iztiekot bez Ziemassvētku vecīša tēla, mani bērni ir tikpat apsēsti ar dāvanām kā visi pārējie (uz rezultāta tablo: materiālisms: vecāki 1:0)

Reiz sociālistiskās Polijas specdienestu darbiniekam Tomašam Turovskim, kurš uz daudziem gadiem bija bijis iefiltrēts jezuītu ordenī, uzdeva jautājumu, vai viņam bijuši sirdsapziņas pārmetumi, pieņemot Svēto Komūniju. Bijušais spiegs atbildēja: „Ja es būtu ticīgs, tad no Baznīcas viedokļa man tā būtu nopietna problēma. Tā būtu zaimošana. Tomēr biju pilnīgi neticīgs agnostiķis, tādēļ man tas bija tikai maģisks rituāls, nekas vairāk.”

Šis ciniskais izteikums var izraisīt pat daudzu neticīgu cilvēku sašutumu, jo Turovskis nebija nekāds agnostiķis. Agnostiķis ir kāds, kuram nav priekšstata par patiesības pilnību. Līdz ar to „jezuīts” maldījās, jaucot agnosticismu ar cinismu.