Reti kurš no katoļiem nebūs dzirdējis, ka pāvests Francisks ir sasaucis bīskapu sinodi laika posmam no 2021. līdz 2024. gadam ar nosaukumu «Par sinodālo Baznīcu: sadraudzība, līdzdalība un misija». Šī sinode tiek pasniegta kā "process" ceļā uz "sinodālo Baznīcu". "Sinodalitāte ir uzklausīšanas process, kas ļautu pārveidot Baznīcu, lai tā kļūtu iekļaujošāka, saskaņā ar pāvesta saskatīto Gara virzību".

Pirmā sinodes sesija notika šī gada oktobrī Romā, tās laikā īpašs uzsvars tika veltīts grupas dinamikas metodes «saruna Garā» izmantošanai, kas ir izvirzītā uzdevuma – pilnībā pārstrukturēt Baznīcu - neatņemama sastāvdaļa.

Sinodē katolisko Baznīcu Latvijā pārstāvēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Bīskaps augsti novērtēja šīs psihosocioloģiskās tehnikas izmantošanu, lai veicinātu vienprātību ne tikai Baznīcas struktūrās, bet arī valsts līmenī, par ko ar neviltotu entuziasmu viņš stāstīja 18.novembra dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā un katoļu medijos. Neapšaubot arhibīskapa pozitīvo pieredzi, vēlamies tomēr piedāvāt šai metodei veltītu analīzi, jo saskaņā ar speciālistu atzinumu šī jaunā metodoloģija ir problemātiska.

Tāpēc piedāvājam jūsu uzmanībai Francijas katoļu biedrību federācijas Lex Orandi pētījumu, kas veltīts sinodes darba dokumentam Instrumentum laboris.

Intervijā konservatīvajam franču katoļu žurnālam «Homme Nouveau» Lex Orandi apvienības prezidents Filips Darmantjērs (Philippe Darmantière), krīžu vadības un biznesa izlūkošanas jomas eksperts, atzina, ka šis pētījums apskata sinodes Instrumentum laboris vairāk no dabisko procesu nekā no Baznīcas doktrīnas skatupunkta. Eksperts paskaidro, ka šis metodoloģiskais aspekts vēl nebija ticis atspoguļots nevienā no daudzajiem Intrumentum laboris veltītajiem komentāriem, kuri vairāk koncentrējās uz doktrināliem jaunievedumiem.

No Lex Orandi analīzes izriet, ka psihosocioloģiskā metode, kuru “pārkristīja” par “sarunu Garā” ir problemātiska, jo tā esot paredzēta sabiedrisko pārmaiņu veicināšanai, turklāt tā ir pakļauta lielam grupas moderatora izmanīgas manipulācijas riskam un var tikt izmantota, lai ļaunprātīgi ietekmētu grupas dalībnieku sirdsapziņas. Problemātisks ir arī metodes uzsvars uz vienprātības radīšanu, kā (Svētā) Gara augli, jo, saskaņā ar metodes izveidotājiem, "klausīšanās" galvenokārt kalpo pretestības mazināšanai jauno ideju pieņemšanā un pati par sevi nenozīmē, ka tiek ņemti vērā grupas dalībnieku izteiktie viedokļi. Vai varēs a priori apgalvot, ka panāktais konsenss būs Svētā Gara balss?

Aleksandrs Stepanovs

*****

Šī gada 3.novembrī Ticības mācības dikastērijs ir publicējis Santo Amaro diecēzes (Brazīlija) bīskapam Žozē Negri adresētu atbildi, "kurā ietverti daži jautājumi par transseksuāļu un homoseksuāļu iespējamo dalību Kristības un laulības sakramentos", un kas ir kārtējais pierādījums dikastērija prefekta kardināla Viktora Manuela Fernandesa vēlmei iet pašam savu, un nevis Katoliskās Baznīcas ceļu.

Pretēji līdz šim apliecinātajai Katoliskās Baznīcas mācībai jaunajam prefektam ar pāvesta piekrišanu nebūtu nekādu problēmu nedz kristīt transseksuāļus, nedz homoseksuālistu kopdzīves partnerus, nedz arī atļaut viņiem būt par krustvecākiem vai kāzu lieciniekiem. Vienīgais, kas uztrauc, ir "neradīt publisku skandālu vai dezorientāciju ticīgajos", kas tomēr ir plaši noticis līdz ar šī dokumenta publikāciju.

Kā izvērtēt šo katoliskās Baznīcas Vatikāna institūcijas jauno, heterodoksālo magistēriju? Laplatas (Argentīna) emeritētais arhibīskaps Hektors Aguers (Héctor Aguer) bez aplinkiem to sauc “par kļūdu, neskaidrību un divdomību iekļaušanu pretstatā lielajai un vienprātīgajai Baznīcas tradīcijai”.

Zemāk publicējam viņa izvērtējumu.

*****

Astanas palīgbīskaps monsinjors Atanasijs Šneiders ir viens no pirmajiem, kas izteicās par pāvesta Franciska pavēlēto Taileras bīskapa atlaišanu.

 *****

Ir noslēgusies pirmā Sinodes par sinodalitāti sesija. Daži tās dalībnieki, līdzīgi Rīgas arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, ir sajūsmā par tās metodi un definē sinodes gala dokumentu par “mieru nesošu”. Citi, kā liberālais ASV kardināls R. Makelroj (Robert McElroy), Sandiego arhibīskaps, iet vēl tālāk un ar entusiasmu novērtē izmaiņas bīskapu sinodes balsošanas kārtībā, uzsverot, ka “tagad šķiet ir neiespējami atgriezties atpakaļ... būtu smagi atgriezties atpakaļ, ja tur būtu tikai bīskapi vai tikai bīskapi, kas balsotu”, vai kā to dziļdomīgi apgalvo Čikāgas kardināls Bleiz Cupič (Blase Cupich) “Mums visiem pieder autoritāte un tas nozīmē, ka mums visiem ir kaut kas sakāms”.

Taču ir arī tie, kas nopietni izvērtē pirmo sesiju kā jaunās baznīcas formālo sākumu, jo mērķis būtu izveidot jaunu Baznīcas hierarhisko struktūru un mainīt Baznīcas mācību. Kardināla Gerarda L. Millera vērtējums par nupat noslēgušos sinodi ir ļoti satraucošs. Uzstājoties Romas Dzīvības forumā, ko organizēja LifeSiteNews, kardināls Millers brīdināja par ilūziju, ka "Evaņģēlija patiesība tiek modernizēta ar relatīvisma filozofijas vai ideoloģiski korumpētas antropoloģijas palīdzību". Bijušā Ticības mācības kongregācijas vadītāja prāt, sinodālā ceļa dienas kārtība ir naidīga Baznīcai, tā draud to pārņemt un “iznīcināt katolicismu”. Intervijā interneta laikrakstam Nuova Bussola Quotidiana viņš nosodīja Sinodes pirmajā daļā notikušo: tā nebija īsta bīskapu Sinode, tajā bija daudz LGTB propagandas, klērs tika pastāvīgi kritizēts, pat no pāvesta puses.

Redzot, ka sinodālais ceļš un tā dienas kārtība izraisa ļoti daudz jautājumu, publicēsim izvilkumus no grāmatas "Sinodālais process kā Pandoras lāde. 100 jautājumi un atbildes", kas bija iznākusi vēl pirms sinodes atklāšanas.

ASV kardināls Berks pirms sinodes sākuma atzinās, ka lūdzas, lai šī sinode nenotiktu, jo paredzēja, ka tā radīs smagas sekas Baznīcā. Grāmatas priekšvārdā viņš uzsver, ka "Vienīgi Kristus patiesība, kas mums tiek nodota nemainīgajā Baznīcas mācībā un disciplīnā, var efektīvi labot situāciju, atklājot ideoloģijas darbību, labojot tās izplatīto nāvējošo apjukumu, kļūdas un šķelšanos un iedvesmojot Baznīcas locekļus veikt patiesu reformu, kas ir ikdienišķā atgriešanās pie Kristus (..)"

*****