Publicējam materiālu no 1999. gada 4. marta raidījuma “Serata Sacerdotale” (Vakars ar priesteri) – priestera Tino Rolfi intervijas ar “Il Timone” direktoru Džanpaulo Barru /Gianpaolo Barra/. Tekstā saglabāts sarunvalodas stils.

Šī gada 6. maijā 88 gadu vecumā mūžībā aizgāja Fransuā Mišlēns, kas ģimenes uzņēmumu Michelin vadīja no 1959. līdz 1999. gadam. Viņš bija cilvēks ar stipru katolisku pārliecību, viņa ētisko horizontu iezīmēja Baznīcas sociālā mācība.

Fransuā Mišlēns, kura bagātība, saskaņā ar aizvadītā gada publikāciju avīzē Challenges, ir mērojama 1300 miljonos eiro, nomira kādā katoļu rezidencē tikpat nemanāmi kā dzīvoja. Vairāk nekā četrus gadu desmitus viņš bija riepu zīmola, kuru simbolizē lelle Bibendum, prezidents. Zīmolu 1889. gadā Klermonferānā (Clermont-Ferrand) dibināja viņa vectēvs Eduards un vectēva brālis Andrē.

Neatgriezeniskā un mūžīgā elle ir realitāte, kas šķietami nonāk pretrunā ar ticību Dieva žēlsirdībai. Tādēļ visos laikos eksistēja domātāji, kuri izvirzīja hipotēzi par elles atgriezeniskumu. Viņi uzskatīja, ka Dievs varētu atbrīvot dvēseles no elles pēc nepieciešama soda. Protams, Dievs varētu to izdarīt. Tomēr jāatceras, ka svarīga loma ir ne tikai Dieva gribai, bet arī grēcinieka gribai, kurš negrib mīlēt savu Radītāju un izvēlas palikt ellē. Neviens, arī Dievs, nevar piespiest cilvēku mīlēt.

Elle atrodas mūžībā, kur nav nedz sākuma, nedz gala. Tas ir brīdis, kas nekad nepaiet. Dvēseles ellē nevar nožēlot savus grēkus. „Viņām nav laika grēku nožēlai, jo viņas ir izgājušas ārpus laika un kļuvušas par brīža cietumniecēm. Pēc šī brīža nekad nesekos nākamais,” skaidro mūsdienu teologs, kardināls Džakomo Biffi.

/Religion en Libertad/

Kļūst arvien vairāk acīmredzams, ka mūsu sabiedrība ir īpaši naidīga pret laulību. Spānijā notiek šķiršanās bez iemesla arī pēc 3 mēnešu laulības, tai pat laikā telefona kompānijas pieprasa vismaz 6 mēnešu līgumu ar mobilā tālruņa palikšanu konkrētajā tīklā. Ir tādi, kuri apprecas, neuzskatot par svarīgu uzticību un dzīvi ar vienu cilvēku.

Tāpēc ir vērts vairot piesardzības pasākumus, lai aizsargātu laulību. Tos piedāvā Džila Sevidža (Jill Savage), kas ASV ir dibinājusi organizāciju Hearts at home, kuras mērķis ir mudināt mātes “uz pilnu slodzi” veltīt sevi ģimenei un mājai.

Fakti ir labi zināmi un traģiski. Kad pirmā krusta gājiena laikā 1099. gadā tika atbrīvota Jeruzaleme, krustneši krita kārdinājumā un nežēlīgi slepkavoja. Nedrīkstam slēpt šo nežēlīgo, traģisko un briesmīgo aspektu, kas raksturoja krusta gājienus, taču tai pat laikā jāatceras, ka tas nebija pāvests vai Baznīca, kas pavēlēja slepkavot un būt vardarbīgiem. Šos nežēlīgos darbus veica kareivji pretēji un ārpus krusta gājienu mērķiem.

Mums jāatceras, ka krusta gājienos piedalījās bruņoti bruņinieki un neapbruņoti laji. Šie svētceļnieku pūļi, neievērojot kristīgos principus, pēc kuriem gājienā būtu jāvadās, nedisciplinētu mūku un improvizētu sludinātāju vadīti, kuri spēja aizraut pūļus, pirmā krusta gājiena laikā iesaistījās nedzirdētā vardarbībā, šķērsojot Eiropu vēl ceļā uz Svēto zemi.

29.jūnijā Baznīca svin divu lielāko apustuļu – Pētera un Pāvila – svētkus. Svētais Pēteris bija Jēzus māceklis, kurš tika izvēlēts par Baznīcas vadītāju. Savukārt svētais Pāvils savā dedzībā sludināja Evaņģēliju arī pagānu tautām, tādēļ viņu sauc par „tautu apustuli”. Abi svētie Romā atdeva dzīvību par Kristu.

Baznīca šodienas svētkus svinēt sāka no 3.gadsimta. Gan Pēteris, gan Pāvils gāja bojā Romā ķeizara Nērona vajāšanu laikā. Iespējams, Pēteris tika nogalināts 64. gadā. Tradīcija vēstī, ka viņu piesita krustā ar galvu uz leju. Pāvils pēc aresta 67. gadā tika nonāvēts ar zobenu.

13 gadīgā Ešlija (ASV) palika stāvoklī izvarošanas rezultātā. Par spīti šiem traģiskajiem apstākļiem pusaudze atteicās no aborta iespējas. Pēc trim gadiem Ešlija uzskata sevi par laimīgu māmiņu un nemaz nenožēlo savu izvēli, ziņo Life News.

Meitene rūpējas par savu dēlu Aidenu un turpina mācības, kas nav viegli. “Būt mammai 16 gados un vienlaicīgi mācīties skolā ir viens no vislielākajiem izaicinājumiem manā dzīvē. Bet tajā pašā laikā tas ir arī vislielākais atalgojums,” stāsta Ešlija.

/Revista Ecclesia/

Jūnija mēnesis ir veltīts Jēzus Vissvētajai Sirdij. Ko nozīmē šī veltīšanās? Kā tā sākās un kāds ir tās bibliskais un teoloģiskais pamatojums? Kāda ir tās aktualitāte? Vai tas ir tikai nožēlas akts un novecojusies prakse?

Veltīšanās Jēzus Vissvētākajai Sirdij sākās Francijā, Paray Le Monial, pēc vairākām vīzijām, kuras piedzīvoja svētā Margarita Marija Alakoka (Margherita Maria Alacoque). Vīzijās Kristus viņai lūdza darīt visu, lai tiktu svinēti svētki Vissvētākās Sirds godam. Vīzijas notika laikā no 1673. līdz 1675. gadam.

/Kāra Kolbeka (Cara Callbeck)/

Manam vīram piemīt paradums, kas mani gan vienlaicīgi kaitina, gan jāatzīst to gudru esam. Kad es atgriežos mājās pēc patiešām grūtas dienas, pirmā lieta, ko viņš man jautā ir: "Par ko tu šodien esi pateicīga?"

Viņš zina, ka sveiciena vietā žēlīgi atbildēšu: "Par to, ka šī diena ir galā," tomēr viņš zina arī to, ka ar šo īso vārdu pārmīšanu viņš pavērsīs manas domas citā virzienā. Šis jautājums man liek novērsties no pagājušās drūmās dienas, sevis žēlošanas perspektīvas un atgādina, ka man ir jābūt pateicīgai kaut vai par to vien, ka šī diena man ir bijusi dota. Ļoti iespējams, ka pateicība ir visspēcīgākais Dieva dotais ierocis cīņai pret bezcerību. Ja atvēlam laiku pateicībai, mūsu skats no tumsas pievēršas gaismai. Tēma par pateicību visdrūmākajās dzīves dienās vijas cauri visai Bībelei. Kad apustuļi uzsāka savu kalpošanu, viņi visur tapa vajāti, sisti un apdraudēti. Viņi uz to atbildēja ar prieku, ka ir atrasti cienīgi ciest Dieva dēļ. Viņi tumsas vidū redzēja gaismu, un tā deva nepieciešamo spēku turpināt kalpošanu. Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzus ilgojās ēst Pashas mielastu ar saviem apustuļiem, un ka šīs maltītes laikā viņš pateicās. Viņš zināja, ka tā ir viņa pēdējā maltīte un ka viens no apustuļiem viņu nodos, bet pat šajā dienā viņš saskatīja mazliet gaismas.