Katoļi ironiski par sevi

Džons Martinjoni

Kamēr visa mediju uzmanība tiek pievērsta transseksuāļa Brūsa Dženera (Bruce Jenner) “transformācijai” “transsievietē”, jo viņš esot sieviete, kas ir ieslēgta vīrieša ķermenī, Reičelai Dolezalai (Rachel Dolezal) un viņas transrasiskajai identitātei, jo viņa ir melnādainā sieviete, kas ieslodzīta baltādainas sievietes ķermenī, kā arī transvalīdiem jeb cilvēkiem ar invaliditāti, kas ieslodzīti perfekti darbojošos ķermeņos, esmu veicis nopietnu savas dvēseles izpēti un nolēmu, ka ir pienācis brīdis atklāt arī sevi. Es zinu, ka tas daudziem varētu būt šoks, bet esmu spiests pateikt pasaulei, ka esmu transprotestants. Tā ir, jo esmu protestants, kas ieslodzīts katoļa ķermenī.

Lēmumu par bērnu skaitu ģimenē pieņem vienīgi paši laulātie. Baznīca neiejaucas šajā dzīves jomā, atstājot to katra atsevišķa pāra ziņā. Jāsaka, ka neeksistē kāds "katoliskais bērnu skaita modelis”, piemēram, „2+2”, „2+3” vai pat „2+6”.

Individuāla pieeja katrai ģimenei ļauj saprast, ka vienā gadījumā optimāls skaits ir divi bērni, bet citā ir iespējams pieņemt arī astoņus vai desmit bērnus, nodrošinot viņu attīstībai nepieciešamus apstākļus.

Marks Jermaks

Godīgi jāatzīst, ka krīzi savās attiecībās piedzīvo praktiski visi laulātie, un kristieši šajā ziņā nav izņēmums. Mūsdienās aizvien vairāk izplatās laulāto partneru maiņa un sevis meklējumi jaunās attiecībās. Priekšstats par laulības nešķiramību nonāk pretrunā ar „brīvību”, „pašrealizāciju”, „sekošanu savām jūtām” un citām politiski korektām koncepcijām. Tomēr ir ģimenes, kuras spēj izturēt visus pārbaudījumus, liecinot pasaulei, ka kristīga laulība joprojām ir iespējama.

/Desde la Fe/

Miesaskārīgais vispirms ir nežēlīgs cilvēku uzšķērdējs. Viņš cilvēkos neredz neko citu kā ķermeņus. Turklāt, kā mēs zinām, viņš redz tikai dažas ķermeņa daļas. Vismaz tas ir gandrīz skaidrs, ka upura aknas vai vairogdziedzeris viņu pilnībā neinteresē. Viņa uztverē pasaule ir liels gaļas veikals, kurā var nopirkt gaļas gabalus, ar kuriem remdēt savu izsalkumu, jo vesela dzīvnieka atnešana uz mājām viņā iedveš šausmas. Ko viņš ar to darītu!

Spīdzināšana

Nonākam pie otrā punkta. Runājot par inkvizīciju, pēc sārta prātā nāk spīdzināšana.

Mēs zinām, ka inkvizīcijas tiesneši pielietoja spīdzināšanu. Bija noteikti Baznīcas rīkojumi, kas atzina par likumīgu likt notiesātajam atzīt savu vainu.

Inkvizīcijas process izmantoja spīdzināšanu. Tā tika noteikta ar pāvesta Inocenta IV bullu 1252. gada 15. maijā. Izlasīsim šīs bullas fragmentu: “Pilsētu mēriem un vadībai ir jāspiež ieslodzītie herētiķi atzīt savu vainu un nodot savus līdzzinātājus.” Inkvizīcijas pretinieki šeit apstājas. Un mums nav ko iebilst. Taču viņi aizmirst pateikt, ka šajā pašā bullā tiek precizēts, ka spīdzināšana nedrīkst notikt tā, ka apsūdzētie “zaudētu kādu locekli vai tiktu apdraudēta viņu dzīvība”.

Nesen slavenais New Yourk Times komentētājs, Jēlas Universitātes docents, ebrejs Deivids Brūks (David Brooks) rakstīja, ka, neraugoties uz to, ka viņš ir sasniedzis daudzus savus mērķus un ieguvis zināmu popularitāti pasaules mērogā, viņš ir sapratis, ka tomēr kaut kā pietrūkst.

/Marks Jermaks/

Šim cilvēkam bija viss – vara, nauda, autoritāte. Muhamedam al Saīdam al Musavi (dz. 1964) bija jākļūst par Irākas ietekmīgā šiītu klana galvu. Taču viņš satika Kristu.

Kā daudzi musulmaņi Muhameds katru dienu lasīja Korānu un kopā ar ģimenes locekļiem piedalījās obligātajā kopīgajā lūgšanā. Tam bija īpaša nozīme, jo Irākā tika uzskatīts, ka Musavi ģimene vēsturiski ir cēlusies no paša pravieša Muhameda. Pārmaiņas sākās tajā brīdī, ka jaunietis tika iesaukts militārajā dienestā. Tiesa, tēvs, izmantojot savu politiskos sakarus, nodrošināja, lai dēlam dienests nebūtu saistīts ar nopietniem riskiem.

/Marks Jermaks/

Daudzi pāri Latvijā izvēlas dzīvot nereģistrētās attiecībās, tādēļ valstij jānodrošina tiem īpašs atbalsts un aizsardzība, secina pētījuma „Reģistrētas un nereģistrētas kopdzīves faktoru salīdzinošā analīze” autori no Publiskās antropoloģijas centra un EKOSOC LV komandas.

Pētījuma laikā tika aptaujāta 41 persona, kura bija pārtraukusi vismaz vienu reģistrētu vai nereģistrētu kopdzīvi, kurā ir dzimis vismaz viens bērns. Respondenti pārsvarā apgalvoja, ka vēlētos sagaidīt no valsts lielāku aizsardzību. Tika secināts, ka „pāru skaits, kuri dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, tikai pieaugs”. Līdz ar to valdībai esot oficiāli jāatzīst kopdzīve ārpus laulības un jāgarantē tai „kaut vai minimālu tiesisku aizsardzību”.

Visi vecāki uztraucas par savu bērnu seksuālo audzināšanu, bet tikai retais cenšas šajā jomā kaut ko darīt. Redzot visapkārt briesmas un savus bērnus vētru epicentrā, vecākiem dažreiz mati ceļas stāvus, taču nereti viņi aizver acis, lai to neredzētu. Viņi dzīvo tālāk, neko nedarot, pat nemēģinot runāt par seksualitāti, ļaujot lai draugi, apkārtējā vide, televīzija un internets audzina bērnus šai tik ļoti personīgajā un intīmajā jomā.

Mums kā vecākiem būtu jāseko britu aktrises Emmas Tomsones (Emma Thompson) piemēram. Viņa ir scenārija autore un galvenās lomas atveidotāja filmā “Prāts un jūtas”. Viņa ir māte 13-gadīgai pusaudzei, kurai viņa veltīja “seksualitātes rokasgrāmatu”, nostājoties pretī spiedienam, kuram ir pakļauti mūsdienu pusaudži.

Itāļu meitenes Kjāras Lučes Badāno (1971–1990) dzīvesstāts ir vienlaikus vienkāršs un pārsteidzošs. Būdama vienīgā meita, ļoti gaidīta, viņa mīlestības piepildītos bērnības un jaunības gadus pavada provinces pilsētiņā, bauda saticīgās ģimenes omulību un daudzu draugu sabiedrību, ir uzcītīga, lai arī ne vienmēr panākumiem lutināta skolniece, nodarbojas ar visdažādākajiem sporta veidiem… Deviņu gadu vecumā meitene iepazīst Focolari kustību, kas ietekmē visu viņas turpmāko dzīvi – Kjāra ar dedzību atsaucas aicinājumam mīlēt Dievu un savu tuvāko un līdz galam sekot Evaņģēlijam, kas viņu savaldzinājis. 17 gadu vecumā meitenei tiek diagnosticēts kaulu vēzis. Neraugoties uz lielajām ciešanām, viņa nezaudē spēju dāvāt citiem savu uzmanību un pāriplūstošu prieku. „Ja Tu to vēlies, arī es to vēlos, Jēzu,” viņai patika atkārtot. Kjāra nomira, nesasniegusi 19 gadu vecumu.