Katrā cilvēka sirdī ir dziļi iesakņojusies vajadzība pēc mīlestības un bezgalīgas laimes. Caur šo vēlmi Dievs aicina mūs no visiem spēkiem tiekties pēc laimes pilnības, kas ir vienotība ar Viņu. Ceļš pie cilvēka vienotības ar Dievu ir ticības ceļš, kurš noslēdzas nāves brīdī.

Tieši nāve ir vissvarīgākais brīdis cilvēka dzīvē, jo tad viņš iegūst mūžīgo svētlaimi vai arī nosodījumu. „Nepievilieties, Dievs neļauj sevi izsmiet. Jo ko cilvēks sēs, to arī pļaus. Kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus iznīcību, bet kas sēj garā, tas no gara pļaus mūžīgo dzīvi.” (Gal 6,7-8)

Bekija Roiča

Nereti ir viegli atrast attaisnojumu, lai neapmeklētu Svēto Misi. Tomēr Svētā Mise ir viena no lielākajām dāvanām, ko Kungs mums ir devis! Šajā rakstā tiks apskatīti daži no tipiskākajiem “attaisnojumiem” un daži veidi, kā reaģēt uz katru no tiem.

Šis brīnišķīgais video parāda, ka cilvēka dzīvība ir lielākais brīnums. Divpadsmit minūtēs 3D animācija detalizēti ilustrē cilvēka dzīves pirmsākumus no spermatozoīda ceļojuma un savienošanās ar olšūnu līdz embrija evolūcijai un bērna piedzimšanai.

Īsfilma ir ceļojums sievietes ķermeņa dzīlēs, kas ļauj redzēt noslēpumaino un skatienam apslēpto bērna veidošanos, ko līdz šim redzēja tikai Dieva acis, kā par to tēlaini runā 139. psalma autors:

/Mirko Testa/

2012. gada 13. jūnijā 28 gadu vecumā nomira Klāra Korbella Petrillo (Chiara Corbella Petrillo). Viņu pielīdzina 20. gs. svētajai mātei Džannai Berettai Mollai (Gianna Beretta Molla), kura līdzīgi kā Klāra izvēlējās upurēt savu dzīvību vēl nedzimušā bērniņa dēļ.

Jau Klāras bērēs Romā pulcējās vairāki simti cilvēku, kuri bija dzirdējuši viņas dzīves liecību, kā arī bija dzīvojuši viņai līdzās. Daudzi no viņiem Klāras garīgajam tēvam Vito D'Amato izteica vēlēšanos labāk iepazīt šo īpašo sievieti. Gadu pēc Klāras nāves viņas un viņas vīra Enriko draugi Simone un Kristīna izdeva grāmatu par Klāras dzīvi – “Esam piedzimuši un vairs nekad nemirsim”.

/Vittorio Messori/

Tad nu sievietes ir pilnvērtīgas personas, kas līdzvērtīgas vīrietim? Vai arī kā dzīvniekiem viņām piemīt mirstīga miesa, bet nevis nemirstīga dvēsele?

Pirms pieņemt apgalvojumu, ka arī sievietei ir dvēsele, Baznīca gadsimtiem ilgi vilcinājās, sasauca koncilus, pieļāva teologu diskusijas. Beigu beigās viņai bija jāpadodas, taču nelabprāt un ar šaubām, kuras ik pa reizei parādījās. Tā var lasīt skolas grāmatās un avīzēs vai arī dzirdēt no tiem, kas runā par Baznīcas ilgo tumsonību. Nesen kādā Itālijas valsts televīzijā kāda “speciāliste” nebeidzamajās diskusijās par dzimumu vienlīdzību lika pārskriet jau atkal jaunām sašutuma trīsām, apgalvojot: “Tikai 15. gadsimtā Baznīca pieņēma, ka sievietei tāpat kā vīrietim piemīt dvēsele.” To dzirdot, es pasmaidīju, labi zinot šādu ekspertu vidējo vēstures zināšanu līmeni. Taču es vairs nesmaidīju, bet gan satrūkos no pārsteiguma un pēc tam no skumjām, ieskatoties 2000 lappušu biezajā 1978. gada izdevumā “La civilta del Medioevo europeo” (Viduslaiku Eiropas civilizācija). Tas ir gana smalks izdevums, kas novērtēts arī starptautiskā līmenī un ko uzrakstījis lielais viduslaiku pētnieks Paulo Breci (Paolo Brezzi). Viņu pazīst kā pētnieku, kurš ir kristīgi orientēts, precīzāk sakot, katoliski orientēts (..). Es jau teicu, ka satrūkos, lasot pirmās daļas 482. lappusi: “Slavenais Makonas koncils, kurā tika diskutēts, vai sievietei ir dvēsele, nav tikai atsevišķs vai absurds gadījums, neskatoties uz to, ka lēmums bija par labu sievietēm, ņemot vērā, ka Kristus bija dzimis no sievietes (lūk, vēlreiz mātišķības zīme, kas paaugstina sievieti un piedēvē viņas lomai atzinību sabiedrībā).”

/Dominiks Meese/

Vēl pirms mēneša es nevienam, izņemot manu sievu, nebūtu teicis, ka esmu bijis atkarīgs no pornogrāfijas. Tas bija mans noslēpums, un man bija kauns par to ar kādu runāt.

Pirms mana sieva to atklāja, es nevienam par to nebiju teicis. Kad man bija garlaicīgi, pieslēdzos tiešsaistē un atradu attēlus un video. Tas bija ļoti vienkārši, jo materiāls bija viegli pieejams.

Atkarības kulminācijā pavadīju gandrīz stundu dienā, skatoties pornogrāfiska satura materiālu. Varbūt pat vairāk. Ļoti ātri nonācu no “standarta” pornogrāfijas līdz kaut kam smagākam un kreisi tendētam.

2011. gadā konferences laikā Londonā Jeruzalemes katoliskais patriarhs Fouad Twal uzsvēra arābu kristiešu katastrofālo stāvokli Tuvajos Austrumos. „Vai kāds dzird mūsu saucienu? Cik vēl mums jācieš, līdz kāds steigsies mums palīgā?” vaicāja patriarhs. Šis jautājums joprojām paliek bez atbildes, jo par spīti dažiem izņēmumiem, pasaule ignorē kristiešu vajāšanās problēmu.

/Marks Jermaks/

Laulātajiem pāriem, kuri kā ģimenes plānošanas risinājumu izvēlas auglības atpazīšanas metodes, raksturīgs emocionāls briedums, aktivitāte un savas atbildības pieņemšana. Šo faktu apstiprina gan sadzīviski novērojumi, gan psiholoģisku pētījumu rezultāti.

Protams, katra atsevišķa pētījuma materiāls ir atkarīgs no tā, kādi personības vai uzvedības aspekti tiek pētīti, kādu metodi lieto autori, pēc kādiem kritērijiem tiek izvēlēta kontroles grupa un tml. Jāņem vērā arī tas, ka pētījumu par AAM un kontracepcijas lietotāju atšķirībām nav bijis daudz. Tomēr pieejamā informācija apstiprina, ka par labu auglības atpazīšanas metodēm liecina ne tikai rūpes par fizisko veselību un morālo sakārtotību, bet arī iespēja saglabāt emocionālo līdzsvaru un dzīvesprieku.

Garantijas

Nonākam pie trešā punkta. Kad runājam par inkvizīciju, prātā nāk tiesneši ar tik lielu, absolūtu, nekontrolējamu varu, kuru var salīdzināt ar valdnieka varu mūsdienu totalitārajos režīmos.

Taču arī šajā gadījumā leģenda ir jāapgāž. Nav tiesa, ka inkvizīcijas tiesneši bija visvareni un tāpēc apsūdzētajam nebija nekādu garantiju uz taisnīgu procesu.

Eksperiments ar “piparu hakeri”

Daudzu ģimeņu pieredze liecina, ka tehnoloģijas nolaupa kopību ēdienreižu laikā. Ik uz soļa var sastapt ģimenes, kur maltītes laikā virtuvē ir ieslēgts televizors, vai arī ģimenes locekļi ar pilniem šķīviem dodas katrs uz savu istabu pie sava televizora vai sava planšetdatora, pieslēdzoties pie mobilās ierīces, bet atslēdzoties no savas ģimenes locekļiem.