/pr. Aleksandrs Stepanovs/

Kristus Miesas un Asins svētkus Katoliskajai Baznīcai pēc mūsu Kunga gribas un iedvesmas uzdāvināja pāvests Urbāns IV, kas 1263. gada Bolsēnas euharistiskā brīnuma iespaidā pēc gada iedibināja Vissvētākā Sakramenta svētku oktāvu, tas ir, astoņu dienu svinības, kas iesākās pirmajā ceturtdienā pēc Vasarsvētku oktāvas (neizskaidrojamu iemeslu dēļ pēc Vatikāna II koncila Svētajam Garam veltītā oktāva tika atcelta) līdz nākamai ceturtdienai. Dekrētā Transiturus pāvests uzsvēra, ka katoļiem ir nepieciešams arvien apzināties Kristus reālo klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā, jo “tas ir maigais iedibinājums, vissvētākais un glābjošais, kurā mēs atjaunojamies pateicībā par mūsu pestīšanu, novēršamies no ļaunuma, iesakņojamies labajā, progresējam tikumos un žēlastības iegūšanā, mūs mierina paša Pestītāja reālā klātbūtne, jo šajā Kristus sakramentālajā piemiņā Viņš atrodas mūsu vidū īpašā veidā, bet patiesajā būtībā.” 

Svētku izsludināšanu katoliskajā Baznīcā sagatavoja beļģu mistiķe svētā Juliana no Kornilonas, kurai Kristus prasīja darīt visu, lai tiktu iedibināti Vissvētā Sakramenta svētki, tādējādi atjaunojot kristiešu ticību un gandarot par grēkiem, kas darīti pret Jēzu Euharistijā. Viņa panāca, ka pirmo reizi svētki tika svinēti Ljēžā 1247. gadā.

*****

Mēs, ticīgie laji, ik dienas sastopamies ar neskaitāmiem pārkāpumiem pret mūsu Kungu Jēzu Kristu, patiesi klātesošo Vissvētākajā Sakramentā. Šobrīd tik daudzās zemēs ticīgie ir spiesti saņemt Svēto Komūniju uz rokas. Tā ir nepamatota prasība Baznīcas praksē un ir noziegums pret mūsu Kunga Jēzus Kristus dievišķību un Svētās Mātes Baznīcas universālajām normām.

Tuvojoties Kristus Miesas un Asins svētkiem, ir vērts pārdomāt, kāda ir mūsu attieksme pret to, kas katolicismā ir vissvētākais, vissvarīgākais un visdārgākais. Piedāvāju noskatīties ļoti interesantu raidījumu, ko translēja lielākā ASV katoļu televīzija EWTN 2013. gada 1. septembrī.

Priestera Miča Pakvas (Mitchell Pacwa) SJ sarunu biedrs bija Astanas (Kazahstāna) palīgbīskaps Atanāzijs Šneiders, kurš skaidroja, kādas sekas ir Svētās Komūnijas dalīšanai uz rokas.

Zemāk seko šīs sarunas teksta atreferējums pielāgots rakstu valodai, un pilnais raidījuma video, kā arī īsāks video variants ar bīskapa Šneidera teikto. Labu lasāmvielu!

Pr. Aleksandrs Stepanovs

“Kā es neciešu šīs muļķības – neticību Euharistijai u. tml. Ja Evaņģēlijs mums saka patiesību, ja Jēzus Kristus ir Dievs, tad kādas var būt grūtības to atzīt?”, tā Blēzs Paskāls piezīmēja savās Pensées(n. 168).

Tas var likties pašsaprotami, tomēr 2019. gada Pew Research Center pētījums rāda, ka ASV tikai viena trešdaļa katoļu tic reālai dievišķai klātbūtnei Euharistijā: 69% katoļu uzskata, ka maize un vīns Euharistijā ir tikai simboli. To ir sekmējusi Svētās Komūnijas pieņemšana uz rokas, ko ASV par katru cenu gribēja panākt arhibīskaps Josefs Bernardins, kurš 1976. gadā bija ASV bīskapu konferences prezidents. Covid-19 laikā, aizbildinoties ar rūpēm par veselību, šī prakse tika ieviesta arī Polijā un Lietuvā. Latvijā pagaidām ir spēkā cienīgā un dievbijīgā tradīcija pieņemt Svēto Komūniju uz mēles, ko ir saglabājis kardināls Jānis Pujats un atbalsta visu diecēžu bīskapi. Taču trauksmes signāls atskan arī mūsu baznīcā, jo daži priesteri, klaji pārkāpjot liturģiskās normas, kas ir spēkā Latvijas katoļu baznīcā, dod Komūniju rokā. Vēl vairāk –ekumeniska rakstura rekolekcijās un tikšanās reizēs to dod arī protestantiem, kas ir klajā pretrunā gan ar kanoniskajām normām, gan rūpēm par dvēselēm, jo viņi tiek garīdznieku maldināti; ja protestanti tic reālai klātbūtnei, tad kas viņus var kavēt konvertēties Katoliskajā Baznīcā?

Komūnijas dalīšana uz rokas ienāca liturģijā pēc vairāku Rietumeiropas modernistu bīskapu nepaklausības pāvestam. To savā sprediķī skaidroja priesteris Ričards Heilmanis 2014. gada 16. martā, taču tas ir aktuāls joprojām, jo izskaidro gan cēloņus (īpaši parādot, kā tas notika ASV), gan sekas, kas radās Baznīcā no necienīgas Svētās Komūnijas pieņemšanas.

Baznīca ir lielāka par bīskapiem un priesteriem, par viņu personiskiem lēmumiem pārveidot Svētās Mises svinēšanu pēc savas gaumes, pēc tā, ko viņi kaut kur ir redzējuši un kas izskatās pēc labas izrādes, pēc viena aktiera teātra. Baznīca ir Dieva tauta, kas ir labi organizēta, ar saviem likumiem un saviem darbības principiem, tāpēc visi esam atbildīgi to nosargāt, pārzinot liturģiju, šos likumus un principus, lai jaunievedumi, kas pēc Vatikāna II koncila acīmredzami kaitē ticībai, netiek ieviesti Baznīcā Latvijā. Ticīgajiem ir tiesības pieprasīt Komūnijas pieņemšanu uz mēles, nometoties uz ceļiem, pat ja priesteris vēlas to dot uz rokas un stāvošiem kājās (izņēmums, protams, ir veselības  problēmas), un viņiem ir tiesības un pienākums ziņot par šiem pārkāpumiem savas diecēzes bīskapam.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Bīskaps tic, ka pandēmija novedīs pie Baznīcas attīrīšanās un liks ģimenēm pieredzēt ‘mājas baznīcas nozīmi’.

/Stefano Fontana/*

24. maijā apritēja piektā gadskārta pāvesta Franciska apkārtrakstam Laudato si. Vatikānā plānotas aktivitātes nedēļas garumā, starp kurām ir kopīga lūgšana par integrālo ekoloģiju, bet svinības turpināsies veselu gadu. Šī iniciatīva pārsteidz. Pijs XI svinēja pirmās sociālās encilikas Rerum novarumčetrdesmito, nevis piekto, gadskārtu, kad autors, pāvests Leons XIII bija jau miris pirms 28 gadiem, nevis ar autoru, kas joprojām ir dzīvs. Un galu galā tas bija liela mēroga dokuments!

Atzīmējot Jāņa Pāvila II dzimšanas simtgadi, 2020. gada 18. maijā Džozefs Racingers / Benedikts XVI ir ieskicējis šī svētā pāvesta profilu Krakovas arhidiecēzei. Piedāvājam iepazīties ar šī raksta centrālo sadaļu. Pilns teksts, daudz plašāks un papildināts ar citiem ļoti saistošiem materiāliem, ir lasāms šajā Katoļu ziņu aģentūras lapā:“100 years ago, on May 18…”

/Stefano Fontana/*

Gadu pēc Abū Dabī deklarācijas parakstīšanas paliek divas būtiskas neskaidrības: Dieva griba attiecībā uz reliģiju daudzveidību un veids, kā reliģijām vajadzētu sadarboties miera panākšanai. Bet jēga ir šāda: tas, kā reliģijas izprot Dievu, nosaka to, kā tās izprot cilvēku, ģimeni, sievieti, likumus un brīvību, kā arī mieru.

14.maijā notika lūgšana par “Cilvēku brālību”, kurai ir pievienojies pāvests Francisks. Šī iniciatīva notika saskaņā ar deklarāciju par “Cilvēku brālīgumu un mieru pasaulē”, kuru parakstīja Al Azharas lielais imams Muhammads Ahmads Al Taijibs un pāvests Francisks viņa vizītes laikā Apvienotajos Arābu Emirātos 2019. gadа 4. februārī. Deklarācijā tiek apgalvots, ka Dievs pozitīvi ir gribējis reliģiju plurālismu, tādējādi reducējot kristietību līdz vienam no ceļiem pie Dieva, kas ir līdzvērtīgs starp visiem pārējiem.

Svētā Tēva vārdi, kas veltīti lūgšanu dienai par brālību, izraisīja apjukumu kāda jauna Itālijas priestera prātā. Viņa pārdomas itāliešu žurnālists Aldo Maria Valdi publicēja savā blogā Duc in altum, ko labprāt pārtulkoju un piedāvāju civitas.lv lasītājiem, jo laiku, kurā dzīvojam, ir iezīmējis vīruss, kas ir bīstamāks par vīrusu, kas nāk no Ķīnas, – tas ir herētiskās domas vīruss, kuru bez šķēršļiem pieņem arī daudzi katoļi. Baidos, ka tas notiek aiz vienkāršas nezināšanas un iedziļināšanās trūkuma, izslēdzot savu spriešanas spēju tikai tāpēc, ka kaut ko dara vai piedāvā Romas bīskaps Francisks, tērpts baltajā pāvesta sutanā.

“Baznīca nav atkarīga no valsts, tai jāaizstāv sava brīvība un neatkarība.” “Atcelt Svētās Mises nozīmē atteikties no sava uzdevuma, kas ietver pašreizējā laika ciešanu skaidrošanu ticības un Jēzus nāves un augšāmcelšanās gaismā. Jēzus kļuva patiess cilvēks ar miesu un dvēseli, mēs ticam miesas augšāmcelšanai, tāpēc fiziska klātbūtne ir nepieciešama”. Euharistija ir vienīgais patiesais Dieva pielūgsmes veids, tā ir visu citu liturģisko formu pamatā. Tas ir apkaunojoši, ka daži bīskapi apgalvo, ka Euharistijas nozīme ir pārspīlēti pārvērtēta.” Ar Daily Compassrunā kardināls Gerhards L. Millers, bijušais Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts.