Katoļi ironiski par sevi

Džons Martinjoni

Kamēr visa mediju uzmanība tiek pievērsta transseksuāļa Brūsa Dženera (Bruce Jenner) “transformācijai” “transsievietē”, jo viņš esot sieviete, kas ir ieslēgta vīrieša ķermenī, Reičelai Dolezalai (Rachel Dolezal) un viņas transrasiskajai identitātei, jo viņa ir melnādainā sieviete, kas ieslodzīta baltādainas sievietes ķermenī, kā arī transvalīdiem jeb cilvēkiem ar invaliditāti, kas ieslodzīti perfekti darbojošos ķermeņos, esmu veicis nopietnu savas dvēseles izpēti un nolēmu, ka ir pienācis brīdis atklāt arī sevi. Es zinu, ka tas daudziem varētu būt šoks, bet esmu spiests pateikt pasaulei, ka esmu transprotestants. Tā ir, jo esmu protestants, kas ieslodzīts katoļa ķermenī.

Lēmumu par bērnu skaitu ģimenē pieņem vienīgi paši laulātie. Baznīca neiejaucas šajā dzīves jomā, atstājot to katra atsevišķa pāra ziņā. Jāsaka, ka neeksistē kāds "katoliskais bērnu skaita modelis”, piemēram, „2+2”, „2+3” vai pat „2+6”.

Individuāla pieeja katrai ģimenei ļauj saprast, ka vienā gadījumā optimāls skaits ir divi bērni, bet citā ir iespējams pieņemt arī astoņus vai desmit bērnus, nodrošinot viņu attīstībai nepieciešamus apstākļus.

Spīdzināšana

Nonākam pie otrā punkta. Runājot par inkvizīciju, pēc sārta prātā nāk spīdzināšana.

Mēs zinām, ka inkvizīcijas tiesneši pielietoja spīdzināšanu. Bija noteikti Baznīcas rīkojumi, kas atzina par likumīgu likt notiesātajam atzīt savu vainu.

Inkvizīcijas process izmantoja spīdzināšanu. Tā tika noteikta ar pāvesta Inocenta IV bullu 1252. gada 15. maijā. Izlasīsim šīs bullas fragmentu: “Pilsētu mēriem un vadībai ir jāspiež ieslodzītie herētiķi atzīt savu vainu un nodot savus līdzzinātājus.” Inkvizīcijas pretinieki šeit apstājas. Un mums nav ko iebilst. Taču viņi aizmirst pateikt, ka šajā pašā bullā tiek precizēts, ka spīdzināšana nedrīkst notikt tā, ka apsūdzētie “zaudētu kādu locekli vai tiktu apdraudēta viņu dzīvība”.