/Daiga Kaša/

Amerikāņu rakstnieks, modernisma dižgars Viljams Folkners (William Faulkner, 1897-1962) 1949.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš noturēja pateicības runu Nobela banketā 1950.gada 10.decembrī Stokholmā. Lasot runas kopiju, es pārsteigta secinu, ka vairāk, kā pirms pusgadsimta paustais rakstnieka vēstījums, kurš izskanēja ārkārtīgi sāpīgā vēsturiskajā kontekstā, ir vēl jo aktuālāks mūsdienās. Folkners šeit konkrēti uzrunā rakstniekus un dzejniekus, taču, manuprāt, viņa teiktais attiecināms uz māksliniekiem kopumā, jo mākslas jēdziskuma meklējumi, kurus viņš piemin, pavada ikviena laikmeta radošo profesiju pārstāvjus. Šķiet, šie meklējumi nekad nav bijuši tik akūti sakāpināti, kā mūsdienās. Modernajā kontekstā šeit varētu būt runa arī par masu mēdijiem, par kino. Esmu māksliniece, un šī runa mani iedvesmo. Es ticu – tā iedvesmos arī jūs. Piedāvāju jums Viljama Folknera pateicības runas tulkojumu latviešu valodā.

„Sarunājāmies kā brāļi, man ir tā pati kristība. Esam bīskapi.” Divu bīskapu saruna. To uzsverot, Francisks neatsakās no lomas, ko pilda kā pāvests. Tomēr viņš ar cieņu izturas pret to, kā šo lomu uztver Austrumos.

Džemma Galgani (Gemma Galgani; 1878-1903), itāļu svētā mistiķe, savā dzīvē piedzīvoja patiesi mistisku pieredzi. Kādā vēstulē priesterim viņa rakstīja: „Divas dienas pēc Euharistijas pieņemšanas, Jēzus man sacīja: „Esi gatava, meitiņ. Sātans pret tevi uzsāks karu, bet ne bez Manas ziņas.” Es pastāvīgi dzirdu šos vārdus savā sirdī. Lūdzu, lūdzieties par mani...”