/Katrīna Kvīna/

Kad es uzaugu, es nebiju kontaktā ne ar Dievu, ne Katoļu Baznīcu. Es zināju, ka mani vecvecāki ir katoļi, bet par to nerunāja, un es pat īsti nezināju, ko nozīmē "katolis." Man tika nežēlīgi darīts pāri, un tāpēc deviņu gadu vecumā maniem vecākiem atņēma audzināšanas tiesības. Pirmo nedēļas nogali es pavadīju šādu bērnu savākšanas punktā, bet pēc tam 8 mēnešus - bērnu namā. Tad atbrīvojās viena vieta audžuģimenē, un tur es nodzīvoju līdz 12 gadu vecumam.

Tuvojoties sv. Avilas Terēzes dzimšanas 500 gadu jubilejai, ko svinēsim 28.martā, gavēņa pārdomām piedāvājam fragmentu no Terēzes autobiogrāfijas par viņas iekšējo stāvokli pirms radikālās atgriešanās.

Garīgais ļaunums eksistē, un tā nav abstrakcija. Par to liecina daudzu cilvēku pieredze, kuri ir piedzīvojuši dēmoniskus uzbrukumus vai pat apsēstību. Šodien publicējam interviju ar katoļu priesteri, eksorcistu Edmundu Šaņavski (Edmund Szaniawski), kurš kalpo Liheņas Dievmātes sanktuārijā Polijā. Viens no briesmīgajiem gadījumiem, ko viņš apraksta, ir saistīts ar bijušo sātanisti no Latvijas.

/Anna Bono/

39 no 54 Āfrikas valstīm par homoseksualitāti soda ar ieslodzījumu, dažās par to draud pat nāvessods. Visās valstīs, izņemot Dienvidāfriku, ir aizliegtas homoseksuālu pāru laulības. Etiopijā jau tagad par homoseksualitāti var sodīt ar ieslodzījumu līdz 15 gadiem, bet valstī gatavojas pieņemt jaunu likumu pret homoseksualitāti, saskaņā ar kuru uz šiem noziegumiem nevarēs attiecināt amnestiju. Arī citas valstis, tostarp Kamerūna un Tanzānija, gatavojas izdot līdzīgus likumus. Nigērijā tas jau ir paveikts, pieņemot ļoti nopietnus soda mērus. Arī Ugandā spēkā esošie likumi tagad ir vēl stingrāki. Tas viss tiek veikts, lai vienu par visām reizēm apmierinātu vairākuma pieprasījumu, vēlmes un vajadzības, jo āfrikāņi neatzīst viendzimuma pāru attiecības un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt runājam par geju laulībām.

2015. gada 10. martā Eiropas parlaments ar 441 balsīm “par”, 205 “pret” un 52 “atturas” apstiprināja ziņojumu “par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā”, kurā ir uzsvērta “kontracepcijas un aborta pieejamība” sievietēm (45. p.). Tā ir pirmā reize, kad Eiropas Parlamenta dokuments ierindo abortu starp pamattiesībām. Pret to protestēja pāvesta Jāņa XXIII vārdā nosauktā starptautiskā kopiena-asociācija, norādot, ka “sievietes prasa palīdzību, nevis abortus”. Šī laju asociācija aicināja Eiropas Parlamentu domāt par konkrētu palīdzību sievietēm, kas gaida bērnus. Likumīgas tiesības ir vienīgi uz dzīvi, nevis uz nāvi.

/Bens Džonsons/

Padomju Savienībā abortu izdarīšana tika veicināta un tika izmantota kā vispārējs dzimstības regulēšanas veids. Miljoniem sieviešu vidū, kuras piedzīvoja pēcaborta sindroma ciešanas un sāpes, ir bijusi arī bijušā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova sieva Raisa Gorbačova.

Es esmu 36 gadus veca sieva un četru mazu bērnu mamma. Ikdienā pārsvarā rūpējos par ģimeni un māju, nedaudz strādāju. Mēs dzīvojam mājīgā mājā, kur nerimstoši kūsā dzīvība. Vīrs vada ģimenes uzņēmumu.

Ne vienmēr man ir bijusi tik sakārtota un laimīga dzīve. Es to saņēmu kā dāvanu no Dieva. Viņš patiešām ir pacietīgs, laipns un žēlsirdīgs. Bez Viņa bija briesmīgi. Tagad jau es zinu, ka nekas, ko es agrāk darīju, nespēja dot man īstu laimi un dzīvi sirdsmierā, kā arī vienotībā ar sevi pašu un otru cilvēku.

Aprakstot savu personīgo pieredzi, impulsīvi vispirms gribētos pasūdzēties, kā tiku ievainots un pārprasts – sievas, viņas mīļākā, mūsu bērnu, paša mātes un māsu, sievastēva pārprasts un ievainots, - un šo sarakstu es varētu vēl turpināt. Es pat varu viņu vainu ļoti saprātīgi un pārliecinoši parādīt – jo sieva mani daudzkārtīgi krāpa, bet beigās, atņemot man bērnus, kopā ar viņiem pārcēlās uz sava mīļākā mājām. Vecākie bērni no manis atteicās, sievas un sievasmātes ietekmēti, bet sievastēvs jau sen visu zināja, to visu pieņēma, un kopā ar manu sievu gandrīz divus gadus gatavojās viņas aiziešanai pie mīļākā. Varētu vēl tālāk uzskaitīt netaisnības, kas mani piemeklēja, bet tam nav jēgas. Norēķināšanās jāatstāj pašam Dievam, tāpēc ka Viņam pieder atriebība, Viņš atmaksās (sal. Rom 12,19).

Jau tuvākajā laikā celibāts varētu tikt pārskatīts. Tomēr šis lēmums skars tikai atsevišķus izņēmuma gadījumus. Bezlaulība Katoļu Baznīcā arī turpmāk paliks par pienākumu un Debesu valstības zīmi.

Pirms dažām dienām Itālijas masu mediji ziņoja par kādu interesantu pāvesta Franciska izteikumu sakarā ar celibātu. Pēc pāvesta teiktā, viņš nemitīgi „nodarbojas ar šo jautājumu”. Vai tas nozīmē, ka šī pontifikāta laikā mūs sagaida kādas izmaiņas?

/Tēvs Žozefs Marija Verlinde/

Ļaujot Dievam īstenot savu mīlestības nodomu attiecībā uz mums. Vēstulē efeziešiem lasām, ka Tēvs „mūs Kristū pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā” (Ef 1, 4). Uz laiku grēks šo plānu bija apdraudējis. Bet tur, kur vairojies grēks, mūsu labā pārpārēm vairojās arī žēlastība: „Kristus mīlēja savu Baznīcu un atdeva sevi tās labā; Viņš to gribēja šķīstījot padarīt svētu; sagatavot to sev cienīgu, bez traipa, bez grumbas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.” (Ef 5, 25–27)