Spīdzināšana

Nonākam pie otrā punkta. Runājot par inkvizīciju, pēc sārta prātā nāk spīdzināšana.

Mēs zinām, ka inkvizīcijas tiesneši pielietoja spīdzināšanu. Bija noteikti Baznīcas rīkojumi, kas atzina par likumīgu likt notiesātajam atzīt savu vainu.

Inkvizīcijas process izmantoja spīdzināšanu. Tā tika noteikta ar pāvesta Inocenta IV bullu 1252. gada 15. maijā. Izlasīsim šīs bullas fragmentu: “Pilsētu mēriem un vadībai ir jāspiež ieslodzītie herētiķi atzīt savu vainu un nodot savus līdzzinātājus.” Inkvizīcijas pretinieki šeit apstājas. Un mums nav ko iebilst. Taču viņi aizmirst pateikt, ka šajā pašā bullā tiek precizēts, ka spīdzināšana nedrīkst notikt tā, ka apsūdzētie “zaudētu kādu locekli vai tiktu apdraudēta viņu dzīvība”.

Nesen slavenais New Yourk Times komentētājs, Jēlas Universitātes docents, ebrejs Deivids Brūks (David Brooks) rakstīja, ka, neraugoties uz to, ka viņš ir sasniedzis daudzus savus mērķus un ieguvis zināmu popularitāti pasaules mērogā, viņš ir sapratis, ka tomēr kaut kā pietrūkst.

Publicējam materiālu no 1999. gada 4. marta raidījuma “Serata Sacerdotale” (Vakars ar priesteri) – priestera Tino Rolfi intervijas ar “Il Timone” direktoru Džanpaulo Barru /Gianpaolo Barra/. Tekstā saglabāts sarunvalodas stils.