Ja kāds mēģinātu aptaujāt mūsdienu praktizējošus katoļus, uzdodot jautājumu, vai ateisti var sasniegt atpestīšanu, visdrīzāk lielākā daļa atbildētu aptuveni šādi: „Ja ateists ir labs cilvēks un seko Dieva baušļiem, tad viņš ies uz debesīm.” Citreiz arī saka: „Es pazīstu ateistus, kuri dzīvo labāk nekā kristieši. Tad kādēļ lai Dievs viņus nepaņemtu pie sevis?” Nemaz nerunājot par apgalvojumu, ka „Dievs ir žēlsirdīgs un izglābj visus.”

Neatgriezeniskā un mūžīgā elle ir realitāte, kas šķietami nonāk pretrunā ar ticību Dieva žēlsirdībai. Tādēļ visos laikos eksistēja domātāji, kuri izvirzīja hipotēzi par elles atgriezeniskumu. Viņi uzskatīja, ka Dievs varētu atbrīvot dvēseles no elles pēc nepieciešama soda. Protams, Dievs varētu to izdarīt. Tomēr jāatceras, ka svarīga loma ir ne tikai Dieva gribai, bet arī grēcinieka gribai, kurš negrib mīlēt savu Radītāju un izvēlas palikt ellē. Neviens, arī Dievs, nevar piespiest cilvēku mīlēt.

Elle atrodas mūžībā, kur nav nedz sākuma, nedz gala. Tas ir brīdis, kas nekad nepaiet. Dvēseles ellē nevar nožēlot savus grēkus. „Viņām nav laika grēku nožēlai, jo viņas ir izgājušas ārpus laika un kļuvušas par brīža cietumniecēm. Pēc šī brīža nekad nesekos nākamais,” skaidro mūsdienu teologs, kardināls Džakomo Biffi.