Reti kurš no katoļiem nebūs dzirdējis, ka pāvests Francisks ir sasaucis bīskapu sinodi laika posmam no 2021. līdz 2024. gadam ar nosaukumu «Par sinodālo Baznīcu: sadraudzība, līdzdalība un misija». Šī sinode tiek pasniegta kā "process" ceļā uz "sinodālo Baznīcu". "Sinodalitāte ir uzklausīšanas process, kas ļautu pārveidot Baznīcu, lai tā kļūtu iekļaujošāka, saskaņā ar pāvesta saskatīto Gara virzību".

Pirmā sinodes sesija notika šī gada oktobrī Romā, tās laikā īpašs uzsvars tika veltīts grupas dinamikas metodes «saruna Garā» izmantošanai, kas ir izvirzītā uzdevuma – pilnībā pārstrukturēt Baznīcu - neatņemama sastāvdaļa.

Sinodē katolisko Baznīcu Latvijā pārstāvēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Bīskaps augsti novērtēja šīs psihosocioloģiskās tehnikas izmantošanu, lai veicinātu vienprātību ne tikai Baznīcas struktūrās, bet arī valsts līmenī, par ko ar neviltotu entuziasmu viņš stāstīja 18.novembra dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā un katoļu medijos. Neapšaubot arhibīskapa pozitīvo pieredzi, vēlamies tomēr piedāvāt šai metodei veltītu analīzi, jo saskaņā ar speciālistu atzinumu šī jaunā metodoloģija ir problemātiska.

Tāpēc piedāvājam jūsu uzmanībai Francijas katoļu biedrību federācijas Lex Orandi pētījumu, kas veltīts sinodes darba dokumentam Instrumentum laboris.

Intervijā konservatīvajam franču katoļu žurnālam «Homme Nouveau» Lex Orandi apvienības prezidents Filips Darmantjērs (Philippe Darmantière), krīžu vadības un biznesa izlūkošanas jomas eksperts, atzina, ka šis pētījums apskata sinodes Instrumentum laboris vairāk no dabisko procesu nekā no Baznīcas doktrīnas skatupunkta. Eksperts paskaidro, ka šis metodoloģiskais aspekts vēl nebija ticis atspoguļots nevienā no daudzajiem Intrumentum laboris veltītajiem komentāriem, kuri vairāk koncentrējās uz doktrināliem jaunievedumiem.

No Lex Orandi analīzes izriet, ka psihosocioloģiskā metode, kuru “pārkristīja” par “sarunu Garā” ir problemātiska, jo tā esot paredzēta sabiedrisko pārmaiņu veicināšanai, turklāt tā ir pakļauta lielam grupas moderatora izmanīgas manipulācijas riskam un var tikt izmantota, lai ļaunprātīgi ietekmētu grupas dalībnieku sirdsapziņas. Problemātisks ir arī metodes uzsvars uz vienprātības radīšanu, kā (Svētā) Gara augli, jo, saskaņā ar metodes izveidotājiem, "klausīšanās" galvenokārt kalpo pretestības mazināšanai jauno ideju pieņemšanā un pati par sevi nenozīmē, ka tiek ņemti vērā grupas dalībnieku izteiktie viedokļi. Vai varēs a priori apgalvot, ka panāktais konsenss būs Svētā Gara balss?

Aleksandrs Stepanovs

*****

Ir noslēgusies pirmā Sinodes par sinodalitāti sesija. Daži tās dalībnieki, līdzīgi Rīgas arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, ir sajūsmā par tās metodi un definē sinodes gala dokumentu par “mieru nesošu”. Citi, kā liberālais ASV kardināls R. Makelroj (Robert McElroy), Sandiego arhibīskaps, iet vēl tālāk un ar entusiasmu novērtē izmaiņas bīskapu sinodes balsošanas kārtībā, uzsverot, ka “tagad šķiet ir neiespējami atgriezties atpakaļ... būtu smagi atgriezties atpakaļ, ja tur būtu tikai bīskapi vai tikai bīskapi, kas balsotu”, vai kā to dziļdomīgi apgalvo Čikāgas kardināls Bleiz Cupič (Blase Cupich) “Mums visiem pieder autoritāte un tas nozīmē, ka mums visiem ir kaut kas sakāms”.

Taču ir arī tie, kas nopietni izvērtē pirmo sesiju kā jaunās baznīcas formālo sākumu, jo mērķis būtu izveidot jaunu Baznīcas hierarhisko struktūru un mainīt Baznīcas mācību. Kardināla Gerarda L. Millera vērtējums par nupat noslēgušos sinodi ir ļoti satraucošs. Uzstājoties Romas Dzīvības forumā, ko organizēja LifeSiteNews, kardināls Millers brīdināja par ilūziju, ka "Evaņģēlija patiesība tiek modernizēta ar relatīvisma filozofijas vai ideoloģiski korumpētas antropoloģijas palīdzību". Bijušā Ticības mācības kongregācijas vadītāja prāt, sinodālā ceļa dienas kārtība ir naidīga Baznīcai, tā draud to pārņemt un “iznīcināt katolicismu”. Intervijā interneta laikrakstam Nuova Bussola Quotidiana viņš nosodīja Sinodes pirmajā daļā notikušo: tā nebija īsta bīskapu Sinode, tajā bija daudz LGTB propagandas, klērs tika pastāvīgi kritizēts, pat no pāvesta puses.

Redzot, ka sinodālais ceļš un tā dienas kārtība izraisa ļoti daudz jautājumu, publicēsim izvilkumus no grāmatas "Sinodālais process kā Pandoras lāde. 100 jautājumi un atbildes", kas bija iznākusi vēl pirms sinodes atklāšanas.

ASV kardināls Berks pirms sinodes sākuma atzinās, ka lūdzas, lai šī sinode nenotiktu, jo paredzēja, ka tā radīs smagas sekas Baznīcā. Grāmatas priekšvārdā viņš uzsver, ka "Vienīgi Kristus patiesība, kas mums tiek nodota nemainīgajā Baznīcas mācībā un disciplīnā, var efektīvi labot situāciju, atklājot ideoloģijas darbību, labojot tās izplatīto nāvējošo apjukumu, kļūdas un šķelšanos un iedvesmojot Baznīcas locekļus veikt patiesu reformu, kas ir ikdienišķā atgriešanās pie Kristus (..)"

*****

4. oktobrī Romā sākās bīskapu sinodes 16. kārtējā asambleja, kas ir veltīta "sinodalitātei". Pirms un līdztekus šim notikumam ir izskanējuši daudzi pretēji paziņojumi: no prieka pilna entuziasma par gaidāmām reformām līdz nopietnām bažām par Katoliskās Baznīcas hierarhiskās konstitūcijas un morāles mācības restrukturēšanu, kas pastiprinātu pašiznīcināšanās procesus Baznīcā.

2. oktobrī pieci kardināli - kuri piederot kardinālu kolēģjai ir tuvākie pāvesta līdzstrādnieki -  nāca klajā ar paziņojumu, ka sakarā ar jauno sinodi viņi ir izteikuši Romas pāvestam “ļoti dziļas bažas", iesniedzot Franciskam piecas dubia par jautājumiem, kas attiecas uz Dievišķās Atklāsmes interpretāciju, viendzimuma pāru svētīšanu, sinodalitāti kā Baznīcas konstitucionālo dimensiju, sieviešu ordināciju un grēku nožēlu kā nepieciešamu nosacījumu sakramentālajai absolūcijai.

Kardināli uzsvēra, ka dažādi augsta ranga prelātu izteikumi un sinodes sagatavošanas dokuments ir “atklāti pretrunā ar nemainīgo Baznīcas mācību un disciplīnu un tādējādi  ticīgo un citu labas gribas cilvēku vidū ir radījuši un turpina radīt  lielu neizpratni un krišanu maldos.”

Šie pieci kardināli nāk no pieciem kontinentiem:  tie ir vācietis Valters Brandmüller, amerikānis Raymond Leo Burke, meksikānis Juan Sandoval Íñiguez, gvinejietis Robert Sarah un ķīnietis Joseph Zen Ze-kiun. Viņi arī  apgalvo, ka ir pārliecināti, ka arī mirušais kardināls George Pell "piekrita šiem dubia "šaubām" un būtu pirmais, kas tās būtu parakstījis". Arī kardināls Gerhard Ludwig Müller, bijušais Ticības Mācības kongregācijas prefekts, atbalstīja savu līdzbrāļu kardinālu iniciatīvu.

Šī gada 10. jūlijā augstākminētie pieci kardināli iesniedza savas dubia pāvestam un Ticības mācības dekastērija prefektam. Nākamajā dienā, 11. jūlijā, Francisks atbildēja ar septiņu lappušu garu vēstuli spāņu valodā.

Parastā atbilde uz jebkuru Vatikāna dikastērijiem adresētu paskaidrojuma lūgumu (latīniski šāda jautājumu forma tiek saukta par  dubia), atbilstoši to kompetencei, ietver īsas atbildes, pirms kurām parasti ir negatīvi vai apstiprinoši vārdi “jā” vai “nē”, kas dažkārt jau izsmeļ  pašu atbildi. Tā vietā Francisks ir izvēlējies nesniegt precīzas un skaidras atbildes uz šiem Baznīcas dzīvei būtiskajiem jautājumiem, tādējādi izprovocējot paredzamu un likumīgu pieprasījuma atkārtojumu no kardinālu puses. Uzskatot pāvesta atbildi par neapmierinošu, 21. augustā pieci kardināli pārformulēja savas dubia tā, lai pāvests atbildētu ar "jā" vai "nē", un lai tādējādi " panāktu skaidru atbildi, kas balstītos uz Baznīcas nemainīgo mācību un disciplīnu". Nesaņēmuši atbildi, pieci kardināli 2. oktobrī nolēma publiskot savas jaunās dubia. Arī  2016.gadā  četru kardinālu pāvestam adresētie dubia jautājumi, kas bija saistīti ar apustulisko pamudinājumu “Amoris laetitiae” pēc ģimenei veltītās sinodes, palika neatbildēti.

Tomēr notikumu hronoloģijai ir otršķirīga nozīme. Svarīgākais ir fakts, ka pāvesta 11.jūlija atbilde uz kardinālu pirmo 10.jūlija vēstuli, tiek pasniegta Vatikānā kā atbilde arī uz viņu otro 21.augusta vēstuli. Un šī pāvesta atbilde rada vēl lielākus jautājumus nekā tie, kas izraisīja kardinālu dubia. Patiesībā pāvests izmanto to dialektisko paņēmienu, ko jau izmantoja Amoris laetitiae gadījumā, lai ar konkrēta gadījuma palīdzību nonāktu pretrunā vai vismaz vājinātu līdz šim nemainīgu ticības patiesību. Kā piemēru var minēt vienu no strīdīgākajiem punktiem par svētību homoseksuāliem pāriem. Francisks atbildē kardināliem vispirms šķietami apstiprina tradicionālo doktrīnu, bet pēc tam piebilst, ka "noteiktos apstākļos" atkāpšanās no šī noteikuma būtu jāatstāj garīdznieku ziņā. Tā viņa divdomīgo valodu par labu homoseksuālo pāru svētīšanai un par izmaiņām Katoliskās Baznīcas morāles mācībā viennozīmīgi ir interpretējusi Latvijas un starptautiskā prese.

Sinodes atklāšanas priekšvakarā Ticības mācības dikastērijs līdzīgā stilā atbildēja arī Prāgas emeritētajam arhibīskapam Dominikam Duka, kurš Čehijas Bīskapu konferences vārdā uzdeva piecus jautājumus augtākminētajam dikastērijam par sakramentu pieejamību pāriem, kas būdami sakramentāli laulāti, pēcāk civili šķīrušies un noslēguši  jaunu savienību un tādējādi,  saskaņā ar Baznīcas mācību, dzīvo grēkā - laulības pārkāpšanas stāvoklī. Jaunais dekastērija vadītājs, arhibīskaps Fernandes, atbildēja uz čehu bīskapu dubia, ka pāvests "atsevišķos gadījumos pēc attiecīgas izvērtēšanas" pieļauj iespēju atkārtoti precētiem šķirtajiem nākt pie sakramentiem arī nedzīvojot laulāto attiecību atturībā jeb šķīstībā. Fernandes arī pauda pretrunīgo, maldinošam “maģistērijam” pielīdzināmo viedokli, ka šī norāde jau tiek uzskatīta par "parastu Baznīcas maģistēriju" (šeit).

Atgriežoties pie Franciska atbildes kardināliem, ir diezgan mulsinoši lasīt, ka pāvests spēja uzrakstīt melns uz balta, ka "lai gan es ne vienmēr uzskatu par prātīgu atbildēt uz man tieši adresētiem jautājumiem (jo uz visiem nebūtu iespējams atbildēt), šajā gadījumā, manuprāt, ir lietderīgi to darīt, ņemot vērā sinodes tuvošanos". Acīmredzot Francisks īpaši neņem vērā to, ka viņam raksta nevis skolnieki, kas dalās ar iespaidiem pēc ekskursijas sv. Pētera bazilikā, bet pieci kardināli, kuri uzdod viņam nevis personīgus jautājumus, bet tādus, kas ir būtiski kristīgajai ticībai, Katoliskās Baznīcas pastāvēšanai un misijai, tādējādi ir diezgan grūti izprast to ironiju, ko viņš oficiālā vēstulē lieto vēršoties pie saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem Baznīcas pārvaldē, jo, lūk, velti viņi kritizējot sinodālo ceļu, ja jau paši vēlas piedalīties tajā ar savām pārdomām (sk. 3.atbildi).

Taču arī šīs piezīmes ir otršķirīgas un lai tās mūs nenovirza no patiesi svarīgiem kardinālu jautājumiem, kurus vada augsta pienākumu apziņa, “palīdzēt Romas pāvestam... individuāli... it īpaši ikdienas rūpēs par visu Baznīcu", kā to no viņiem pieprasa un sagaida Katoliskā Baznīca (Kanonisko tiesību kodeks 212. kan), lai ticīgie, kā to uzsver kardināli, “neciestu no apjukuma, maldiem  un vilšanās, bet lūgtos par vispārējo Baznīcu un jo īpaši par Romas pāvestu, lai Evaņģēlijs tiktu mācīts ar vēl lielāku skaidrību un izpildīts ar vēl lielāku uzticību.”

Zemāk publicējam viņu vēstuli ticīgajai tautai un otro dubia vēstuli. Pirmo kardinālu dubia un pāvesta atbildi var lasīt svešvalodā, piem., šeit un šeit.

*****

Pirms dažām nedēļām kardināls Džordžs Pels (miris Romā 10. janvārī "Salvator Mundi" starptautiskajā slimnīcā pēc gūžas locītavas operācijas 81 gada vecumā), bija uzrakstījis kritiskas pārdomas par Sinodālo ceļu, kas ir publicētas laikrakstā "The Spectator”, kuram pateicamies par laipno publikācijas atļauju. 

Žurnālists Damians Tomsons (Damian Thompson) raksta ievadvārdā raksturoja kardinālu Pelu kā "drosmīgu cilvēku", jo viņš 2020.-2021. gadā bija pārdzīvojis briesmīgo cietumsodu savā dzimtenē saistībā ar apsūdzībām par seksuālu izmantošanu, izciešot vairāk nekā 400 dienas cietuma izolācijas bez tiesībām celebrēt Svēto Misi. Tiesas izmeklēšanā pasludināts par nevainīgu. Pats kardināls domā, ka viņa absurdā un neloģiskā apsūdzība bija saistīta ar viņa nelokāmo "tradicionālās jūdu-kristiešu ģimenes, dzīvības un seksualitātes redzējuma" aizstāvēšanu (sk. šeit). Nevelti kardināls Džovani Batista Re bēru Svētajā Misē, kas notika sv. Pētera bazilikā Romā, nodēvēja Pelu par "ticības lauvu".

Savā rakstā par Sinodālo ceļu Pels, bijušais Vatikāna finanšu vadītājs, skaidri norāda, ka viss process, kas sākās ar laju "konsultāciju", kurā piedalījās tikai niecīga daļa pasaules katoļu, ir falsificēts. Sinodes dalībniekiem netiks ļauts balsot, un organizācijas komitejas viedoklis tiks nodots pāvestam Franciskam, "lai viņš varētu darīt to, ko pats izlemj". Pels šo nostāju raksturo kā "sinodalitātes ļaunprātīgu izmantošanu, bīskapu marginalizāciju", "pakļaušanu manipulācijām".

Kardināls arī norādīja uz entuziasma trūkumu sinodes procesam" augstākajos Baznīcas līmeņos". Un, ņemot vērā to, ka viņš savulaik bija viens no Franciska kardinālu padomnieku grupas locekļiem, varam pieņemt, ka Pels patiešām ir runājis ar ļoti svarīgām personām.

Šis raksts ir pēdējais publiskais paziņojums no ļoti ietekmīga kardināla, kurš savulaik bija daļa no pāvesta tuvākā loka, tāpēc ir vērts ieklausīties viņa nosvērtajā argumentācijā. Gatavojoties sinodei, Pels aicina bīskapus apzināties, ka viņiem ir jārīkojas Dieva vārdā spēkā drīzāk ātrāk nekā vēlāk.

*****