“Lūgšana par labu nāvi astoņgadniekam nozīmē traumu.” Raksts ar šādu virsrakstu 29. decembrī publicēts laikrakstā "Gazeta Wyborcza". Šādi žurnāliste Magdalēna Warhala reaģējusi uz kāda zēna mammas sūdzību.

Mēs visi esam dzirdējuši veco teicienu - "‘Cilvēks uz savas nāves gultas nesaka: ‘Es vēlētos kaut būtu vairāk laika pavadījis darbā…’’

Tas ir perfekts noziegums, milzīgs sātana meistardarbs: Čārlijs Gards (Charlie Gard) ir nonāvēts ar savu vecāku piekrišanu, kuri pasaules publikas priekšā ir sevi pierādījuši kā pro life cīnītāji. Tādējādi iziet cauri ideja, ka, “ja jau ir salūzuši viņi”, par kuriem uz Debesīm tika sūtītas veselas lūgšanu flotes, būs pareizi arī citos gadījumos liegt kādam cilvēkam vitālu atbalstu. Turpretī mazā Čārlija vecāki ir sekojuši tādai pašai loģikai kā medicīnas personāls no Great Ormond Street Hospital, pret kuriem viņi cīnījās vēl tikai pirms dažām dienām, piekrītot, ka terapiju zēna glābšanai bija jāizmēģina krietni pirms tam. Kaut gan starptautisko ārstu grupa joprojām bija gatava veikt eksperimentālo terapiju. Taču tagad, kā vecāki to pasludināja pirms piecām dienām, redzot pašreizējo stāvokli, vairs nav cerības panākt tādu bērna dzīves kvalitāti, kādu viņi bija iedomājušies.

Mēs visi esam dzirdējuši veco teicienu - "‘Cilvēks uz savas nāves gultas nesaka: ‘Es vēlētos kaut būtu vairāk laika pavadījis darbā…’’