Katrā cilvēka sirdī ir dziļi iesakņojusies vajadzība pēc mīlestības un bezgalīgas laimes. Caur šo vēlmi Dievs aicina mūs no visiem spēkiem tiekties pēc laimes pilnības, kas ir vienotība ar Viņu. Ceļš pie cilvēka vienotības ar Dievu ir ticības ceļš, kurš noslēdzas nāves brīdī.

Tieši nāve ir vissvarīgākais brīdis cilvēka dzīvē, jo tad viņš iegūst mūžīgo svētlaimi vai arī nosodījumu. „Nepievilieties, Dievs neļauj sevi izsmiet. Jo ko cilvēks sēs, to arī pļaus. Kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus iznīcību, bet kas sēj garā, tas no gara pļaus mūžīgo dzīvi.” (Gal 6,7-8)

/Vittorio Messori/

Tad nu sievietes ir pilnvērtīgas personas, kas līdzvērtīgas vīrietim? Vai arī kā dzīvniekiem viņām piemīt mirstīga miesa, bet nevis nemirstīga dvēsele?

Pirms pieņemt apgalvojumu, ka arī sievietei ir dvēsele, Baznīca gadsimtiem ilgi vilcinājās, sasauca koncilus, pieļāva teologu diskusijas. Beigu beigās viņai bija jāpadodas, taču nelabprāt un ar šaubām, kuras ik pa reizei parādījās. Tā var lasīt skolas grāmatās un avīzēs vai arī dzirdēt no tiem, kas runā par Baznīcas ilgo tumsonību. Nesen kādā Itālijas valsts televīzijā kāda “speciāliste” nebeidzamajās diskusijās par dzimumu vienlīdzību lika pārskriet jau atkal jaunām sašutuma trīsām, apgalvojot: “Tikai 15. gadsimtā Baznīca pieņēma, ka sievietei tāpat kā vīrietim piemīt dvēsele.” To dzirdot, es pasmaidīju, labi zinot šādu ekspertu vidējo vēstures zināšanu līmeni. Taču es vairs nesmaidīju, bet gan satrūkos no pārsteiguma un pēc tam no skumjām, ieskatoties 2000 lappušu biezajā 1978. gada izdevumā “La civilta del Medioevo europeo” (Viduslaiku Eiropas civilizācija). Tas ir gana smalks izdevums, kas novērtēts arī starptautiskā līmenī un ko uzrakstījis lielais viduslaiku pētnieks Paulo Breci (Paolo Brezzi). Viņu pazīst kā pētnieku, kurš ir kristīgi orientēts, precīzāk sakot, katoliski orientēts (..). Es jau teicu, ka satrūkos, lasot pirmās daļas 482. lappusi: “Slavenais Makonas koncils, kurā tika diskutēts, vai sievietei ir dvēsele, nav tikai atsevišķs vai absurds gadījums, neskatoties uz to, ka lēmums bija par labu sievietēm, ņemot vērā, ka Kristus bija dzimis no sievietes (lūk, vēlreiz mātišķības zīme, kas paaugstina sievieti un piedēvē viņas lomai atzinību sabiedrībā).”

Garantijas

Nonākam pie trešā punkta. Kad runājam par inkvizīciju, prātā nāk tiesneši ar tik lielu, absolūtu, nekontrolējamu varu, kuru var salīdzināt ar valdnieka varu mūsdienu totalitārajos režīmos.

Taču arī šajā gadījumā leģenda ir jāapgāž. Nav tiesa, ka inkvizīcijas tiesneši bija visvareni un tāpēc apsūdzētajam nebija nekādu garantiju uz taisnīgu procesu.