Reiz sociālistiskās Polijas specdienestu darbiniekam Tomašam Turovskim, kurš uz daudziem gadiem bija bijis iefiltrēts jezuītu ordenī, uzdeva jautājumu, vai viņam bijuši sirdsapziņas pārmetumi, pieņemot Svēto Komūniju. Bijušais spiegs atbildēja: „Ja es būtu ticīgs, tad no Baznīcas viedokļa man tā būtu nopietna problēma. Tā būtu zaimošana. Tomēr biju pilnīgi neticīgs agnostiķis, tādēļ man tas bija tikai maģisks rituāls, nekas vairāk.”

Šis ciniskais izteikums var izraisīt pat daudzu neticīgu cilvēku sašutumu, jo Turovskis nebija nekāds agnostiķis. Agnostiķis ir kāds, kuram nav priekšstata par patiesības pilnību. Līdz ar to „jezuīts” maldījās, jaucot agnosticismu ar cinismu. 

Daudzi cilvēki uzdod jautājumu, kā atrast labu biktstēvu, jo bieži attiecības grēksūdzes laikā mēdz būt visai sarežģītas. Par to, kā izdarīt labu izvēli un pasargāt sevi no ievainojumiem, stāsta priesteris Pjotrs Jordans Slivinskis OFMCap (Piotr Jordan Śliwiński).

/Marks Jermaks/

Pēdējos gados kristīgajās aprindās īpaši populāras kļuvušas aizlūgšanas un dievkalpojumi iepriekšējo paaudžu grēku un ievainojumu dziedināšanas nodomā. Šāda garīga prakse pastāv gan starp katoļiem, gan starp daudzām citām kristīgām denominācijām. Centieni dziedināt miesas un dvēseles apgrūtinājumus, kas nākot no senčiem, izraisījuši arī plašu kritiku, norādot, ka kristības sakramentā cilvēks jau tāpat tiek atbrīvots no pirmdzimtā grēka.