Sinodalitāte ir process, kas maina (protestantizē) katoļu Baznīcas struktūru, sākot no bīskapu lomas līdz katehismam, no attiecībām ar pasauli līdz doktrinālajam relatīvismam. Tas ir visnopietnākais no apdraudējumiem, jo tā ir prakse, nevis doktrīna. Konklāva balsojumā tas būtu bijis jāņem vērā.

Jaunievēlētā pāvesta, kas pieņēma vārdu Leons XIV, pozīcija sinodālā ceļa sakarā ir tuvu Franciska iecerei, kā raksta žurnālisti Edvards Pentīns un Diane Montaņa konklāvam iecerētajā mājas lapā collegeofcardinalsreport.com: “Prevosts ir stingrs sinodalitātes atbalstītājs. Viņš tiek raksturots kā “skaļš atbalstītājs” pāvesta Franciska uzsvērtajai nepieciešamībai padarīt Baznīcas struktūras iekļaujošākas un līdzdalīgākas, uzskatot sinodalitāti par veidu, kā novērst polarizāciju Baznīcā. Viņš saista sinodalitāti ar nepieciešamību pēc konsultācijām un laju iesaistīšanās.” Cerēsim, ka pēc ievēlēšanas, ar jaunu atbildības sajūtu un rūpēm par universālo Baznīcu, Leons XIV piešķirs sinodālā ceļa struktūrai tikai konsultatīvu, bet ne lielāku nozīmi.

*****

Atceroties priesteri Konstantīnu Bojāru, man nāk prātā sv. Pāvila vārdi:

“Labu cīņu izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju”.

Tiem, kas “mīl Viņa atnākšanu”, paliek arī dzīvs cerības pilns apustuļa apsolījums:

“Pāri paliek man paredzētais taisnības kronis, ko Kungs, taisnīgais Tiesnesis, dos man tanī dienā”.

(2. Tim 4,7)

Dārgie civitas.lv draugi, pārbublicēju jūsu uzmanībai itāliešu žurnālista Aldo Maria Valli pilnu priekšlasījumu par Tradicionālo Latīņu Misi, kas izskanēja Romā Augustianum universitātes telpās pretī svētā Pētera bazilikai starptautiskā svētceļojuma laikā 2022.gada 28.-30.oktobrī, ko rīkoja ticīgo apvienība Populus Summorum Pontificum. Šis svētceļojums pulcināja katoļus no 95 pasaules valstīm, liecinot par mīlestību pret Tradicionālo liturģiju un uzticību svētajai Katoliskajai Baznīcai, ko viņi pauda dodoties procesijā  uz sv. Pētera baziliku ad sedem Petri.

Valli ir apkopojis vairāks liecības, kas kaislīgi stāsta par Tradicionālās latīņu Mises atklājumu un atšķirībām, kuras, viņuprāt, tai ir ar Novus ordo Misi. Lasītājs var viņiem nepiekrist, jo varbūt viņam ir citāda pieredze, ņemot dalību Euharistijā saskaņā jauno Mises ritu pēc Pāvila VI misāles vai arī viņam nav ar ko salīdzināt, jo viņš nepazīst Tradicionālā Romas rita norises skaistumu. Turklāt šīm liecībām ir personisks, nevis teoloģisks raksturs, kā to steidzas precizēt Anna: “Man ir sāpīgi to teikt, bet reformētā Mise manā uztverē ir tukša. Es nesaku, ka tas tā ir, es tikai saku, ka tā manī rada šo sajūtu.” 

Subjektīvās atziņas papildinās jaunās mises teoloģiskais izvērtējums, ko kardināli Alfredo Ottaviani un Antonio Bači stādīja  Pāvilam VI priekšā, lai iepazīstinātu ar savu ievērojamo “Īso kritisko izpēti par Novus ordo Missae.”

Var pilnībā nepiekrist liecību atziņām, bet ir grūti neņemt vērā šo katoļu atjaunoto ticību un mīlestību pret Euharistisko Upuri. Katrs izdarīs savus secinājumus, piekritīs vai nepiekritīs Valli uzdotajiem jautājumiem, taču neliegs un novērtēs diskusiju par mūsu ticības svarīgāko patiesību, pat ja viņam var šķist, ka visas atziņas neatbilst tam, ko viņš ir pieradis domāt par vienīgo viņam pazīstamo reformētās Mises formu. Patīkamu lasīšanu un pārdomas!

Aleksandrs Stepanovs 

*****