Pirmdiena, 19 Jūlijs 2021 22:42 Publicēts Sleja 1

Francisks notiesā uz nāvi seno Baznīcas Liturģiju

 

Šīgada 16.jūlijā Francisks publicēja apustulisko vēstuli “Traditionis custodes”, kuras nosaukumu nevar lasīt bez ironijas, attiecinot titulu “tradīcijas sargātāji” uz bīskapiem, kas tomēr gluži pretēji nosaukumam ir aicināti anulēt, nevis sargāt Tradīciju, it īpaši vēl ņemot vērā, ka līdz ar šo dokumentu tiek anulēta Benedikta XVI – viņam vēl dzīvam esot - apustuliskā vēstule “Summorum pontificum”, publicēta 7.jūlijā 2007. gadā, kas atjaunoja seno Baznīcas liturģisko tradīciju, kas simtiem gadu veidoja Rietumeiropas tautu dievbijību, kultūru un daudzu ierindu kanonizēto svēto un mocekļu.

 

Vēl tikai pirms dažām dienām kardināls Roberts Sāra (Sarah) tviterī bija atzinis, ka Benedikta XVI apustuliskā vēstule ir viņa pontifikāta šedevrs, ka viņš ieies vēsturē kā “Summorum pontificum” pāvests:

“Benedikts XVI ieies vēsturē ne tikai kā liels teologs, bet arī kā “Summorum pontificum” pāvests, liturģiskā miera pāvests, tāds, kurš ir izbūvējis ekumenisko tiltu starp kristīgiem austrumiem pateicoties latīņu-gregoriāņu liturģijai.”

Gvinejas kardināls, kas ir bijis Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas prefekts, ar cerību atzina, ka Benedikts XVI ir uzsācis “neatgriezienisko” liturģisko un garīgo reformu, taču ar savu motu proprio Francisks izlēmīgi šis cerības anulē.

Komentāros, ko var lasīt internetā vai dzirdēt sarunās pēc jaunā Franciska dokumenta, dominē neizpratne, skumjas, vilšanās, dusmas vai dziļi satriekta sirds arī no to puses, kas nepieskaita sevi pie tradicionālistiem un regulāri nepiedalās tradicionālajās latīņu Misēs (Tridentas vai Romas rita ektraordinārās formas Misēs).

Ko citu ticīgie varētu sagaidīt no sirmā Romas bīskapa, kurš teju ir pārcietis smagu operāciju, kā tikai izpratni par ciešanu nozīmi un brāļu stiprinājumu ticībā? Taču notiek kaut kas gluži pretējs - Francisks strikti ierobežo ticīgos, kas mīl lūgšanu senās tradicionālās Mises formā, liedzot viņiem smelt no žēlastības avota.

Patiesībā jau sen cirkulēja ziņas, ka ir jāgaida ierobežojumi, it īpaši kopš šī gada marta, kad Vatikāna valsts sekretariāts, pārkāpjot savu kompetenču robežas, izdeva rīkojumu, kas ir pretēji universālās Baznīcas disciplīnai, nosakot, ka no 22. marta Svētā Pētera bazilikā vairs nebūs atļauts svinēt atsevišķas Svētās Mises, kuras celebrē viens pats priesteris bez ticīgajiem, krasi samazinot Svētās Mises Romas ekstraordonārajā ritā, noreducējot iespēju līdz vienam altārim bazilikas kriptā.

Toreiz tika spriests, ka Vatikāna valsts sekretariāts, kura kompetencē neietilpst jurisdikcija par sv. Pētera baziliku, saņēma rīkojumu no paša pāvesta, bet šādam pieņēmumam nebija pierādijumu, kas, lūk, nāca klajā līdz ar Franciska jauno motu proprio, tas ir, pāvesta dokumentu, ko tas izdod pēc savas iniciatīvas, pesonīgi parakstot, un kam ir juridiskais spēks.

 

Ko Franciska apustuliskā vēstule “Traditionis custodes” izmaina attiecībā pret Benedikta XVI “Summorum pontificum”?

Dokumentā “Summorum pontificum” Benedikts XVI apliecina, ka Romas liturģijas ritā ir divas formas: parastā, sauktā par Novus ordo, ko 1969. gadā ieviesa visā Baznīcā pāvests Pāvils VI (tātad šim jaunajam ritam ir tikai 52 gadi) un ekstraordinārais rits, kuram ir apustuliskā izcelsme un ko ir reformējis svētais pāvests Pijs V 1570.gadā.

 

1. art. “Summorum pontificum” (SP): “Pāvila VI izsludinātā Romas misāle ir Katoliskās Baznīcas latīņu rita "lex orandi" ("lūgšanas likums") parasta forma. Tomēr Svētā Pija V izsludinātā un svētā Jāņa XXIII no jauna izdotā Romas misāle jāuzskata par tās pašas "lex orandi" ekstraordināro formu, un tā ir jātur pienācīgā godā tās cienījamās un senās izcelsmes dēļ. Šīs divas Baznīcas “lex orandi” formas nekādā gadījumā neizraisīs Baznīcas “lex credendi” (“ticības likums”) sašķeltību; tās faktiski ir divas vienīgā Romas rita izmantošanas formas.

 

Tāpēc ir atļauts svinēt Svētās Mises upuri saskaņā ar tipisko Romas misāles izdevumu, kuru 1962. gadā izsludināja svētais Jānis XXIII un kura nekad netika atcelta, kā ekstraordināro Baznīcas liturģijas formu.”

 

Turpretī Frasnciska “Traditionis custodes” (TC) pretrunīgi apliecina:

1. art.: “Svēto pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II izsludinātās liturģiskās grāmatas saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem ir vienīgā Romas rituāla “lex orandi” izpausme.”

 

Lai atvērtu Baznīcas liturģijas dārgumus arvien lielākam ticīgo un priesteru skaitam, Benedikts XVI atļāva ikvienam priesterim celebrēt tradicionālo sv. Misi bez bīskapa atļaujas.

 

2.art. SP: Misēs, kas tiek svinētas bez tautas, katrs latīņu rita katoļu priesteris, neatkarīgi no tā, vai tas ir diecēzes jeb pieder kādai kongregācijai, var izmantot vai nu svētā pāvesta Jāņa XXIII 1962. gadā publicēto Romas misāli, vai arī pāvesta Pāvila VI 1970. gadā izsludināto Romas misāli, un tas var notikt jebkurā dienā, izņemot Svēto Triduumu. Lai celebrētu Misi saskaņā ar vienu vai otru misāli, priesterim nav nepieciešama nekāda atļauja ne no Apustuliskā Krēsla, ne no sava ordinārija.”

Saskaņā ar Benediktu XVI dokumentu tradicionālās Mises svinēšana var notikt arī draudzēs, ja ir ticīgie, kas to pieprasa, 5.art 2.§: “Sv. Mises svinēšana saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli var notikt darba dienās; svētdienās un svētku dienās.” Benedikts XVI arī pamudina bīskapus un draudzes priesterus nākt pretī un organizēt tradicionālās mises ticīgo grupām, vai arī iedibināt draudzes, kurās tiek svinēta liturģija pēc senā rita.

Turpretī Francisks rezervē ekskluzīvi diecēzes bīskapam kompetenci izlemt, kam atļaut un kam liegt svinēt Svēto Misi saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli, kā arī atļaut pastāvēt vai izkliedēt tradicionālās ticīgo grupas. Turklāt priesteriem, kas tiks ordinēti pēc šī motu proprio publikācijas, jālūdz bīskapam rakstisku atļauju, kurš to prezentēs Apustuliskajam krēslam (sk. 4.-5.art.). Francisks baidās, lai Tridentes Mises skaistums neaizrauj katoļus, tāpēc aizliedz svinēt latīņu misi draudzes baznīcās, marginalizējot to geto līmenī. Bez tam viņš sausi pavēl bīskapiem “rūpēties, lai netiek dota atļauja veidot jaunas grupas” (3.art. 6§).

Praktiski Francisks vēlas, lai tradicionālās mises ticīgie mirst dabiskā nāvē, jo tas saskan ar “viņu labumu”, neevanģelizējot citus, un viņi tiek pāraudzināti saskaņā ar izvirzīto principu: “Jārūpējas par to [katoļu] labumu, kuri ir iesakņoti iepriekšējā celebrācijas formā, un viņiem vajag laiku, lai atgrieztos pie Romas rita, ko ir izsludinājuši svētie Pāvils VI un Jānis Pāvils II.”

 

Līdz ar to Francisks anulē pāvesta Benedikta XVI “šedevru” un smagi sāpina bīskapus, priesterus un ticīgos, kuriem “ekstraordinārā Romas rita forma” ir žēlastību avots un garīgās dzīves kalngals, 8. art. TC: “Iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kas neatbilst šī motu proprio noteikumiem, tiek atceltas.”

 

Paradoksāli, ka, publicējot savu motu proprio, Francisks raksta, ka rūpējas par Baznīcas vienotību, taču de facto viņšvisdrīzāk ieies vēsturē kā tāds, kurš to šķeļ, motivējot to ar vispārējām apsūdzībām, ka tie, kas apmeklē tradicionālās mises, noraida Vatikāna II koncilu un ļaunprātīgi pārkāpj (abusus) liturģiskās normas. Un to ir ļoti grūti iedomāties, zinot, cik rūpīgi priesteri studē senās mises rubrikas un tai gatavojas!

Protams, motu proprio pavadošajā vēstulē Francisks nevarēja neatzīt, ka Novus ordo mises svinībās priesteri atļaujas tādu kreativitāti, kas nereti ir uz atļautā robežas. Tam var tikai piekrist, kad esam redzējuši savām acīm, kā tiek vadītas mises īpaši ārpus baznīcām, piem., svētceļojumu laikā, nereti priesteriem trūkst visas liturģiskās drēbes, cienīgas vietas vai altāra, mises tika svinētas braucot pat autobusā uz sēdekļa galdiņa, tāpat Svētās Mises, kas tika svinētas Radio Marija Latvija studijā tiešajā ēterā nereti notika uz studiju galda, kur atradās viss iespējamais, atskaitot altāra segu un sveces. Tie tik tiešām ir abusus, bet es to pieminu, nemaz nenoliedzot Novus ordo ritu kā žēlastības avotu un euharistisko upuri.

 

Tādi ir daži apsvērumi par Franciska motu proprio. Zemāk publicēšu dažādus komentārus un pirmās reakcijas uz “Traditionis custodes”. Gaidīsim arī mūsu Latvijas bīskapu reakciju, vai viņi rīkosies kā īstie ticīgās tautas garīgie gani un priesteru tēvi, kuri veicina viņu tuvošanos Dievam, nākot pretī viņu vajadzībām, atļaujot svinēt misi “ekstraordinārā Romas rita formā", jeb rīkosies kā sausi aizdomu pilni funkcionāri, kuri steidzas visu aizliegt. Vai Rīgas arhibīskaps atļaus turpināt regulārās latīņu mises Ogres draudzē? Vai Rēzeknes-Aglonas bīskaps Jānis Bulis atļaus tradicionālās Svētās Mises svinības 14.augustā, kā tas notika līdz šim? Vai bīskapi Viktors Stulpins un Edvards Pavlovskis uzklausīs savu priesteru lūgumu, to priesteru, kuri smeļ žēlastības spēku no Romas rita ekstraordinārās formas? No bīskapu lēmuma ir atkarīgs, vai ticīgo skaits viņu diecēzes draudzēs nesamazināsies un vai viņu diecēzēs nepaliks mazāk labu un dedzīgu priesteru.

 

Franciska motu proprio izsac daudz jautājumu. Viens jauns priesteris komentēja: “Ir daudz priesteru un ticīgo, kuri šajā brīdī jūtas sava Garīgā gana pazemoti, un neviens nevar zināt, kādas sekas tas izsauks. Ko viņi darīs? Vai viņi pieņems padevīgi šo eitanāziju? Vai viņi rīkos manifestācijas sv. Pētera laukumā, lai pajautātu savai mātei Baznīcai, kāpēc ir vieta pr. Džeimsam Martinam [kuram pāvests neilgi pirms savas operācijas nosūtīja atbalsta vēstuli viņa darbam], nevis viņiem? Kāpēc ir vieta vācu ķecerīgajam ceļam, nevis viņiem?”

Trešdiena, 14 Jūlijs 2021 15:44 Publicēts Sleja 2

Dārgie civitas.lv lasītāji, aicinu pievienoties teicamai iniciatīvai “Cilvēka brīvības un cieņas memorandam”, kas veicina brīvību un nostājas pret legālo vai apslēpto šantāžu, ko var veikt institūcijas un darba devēji attiecībā pret tiem, kas noraida vakcināciju pret Covid-19. Memorands nostājas par vienlīdzību “neatkarīgi no cilvēka vakcinācijas statusa. Nav pieļaujama un ir kategoriski nosodāma jebkāda veida personas politiska vai sociāla ietekmēšana vai materiāla rakstura stimulēšana piekrist veikt vakcināciju (tai skaitā pret Covid-19).”

 

Papildus brīvības memorandā citētai Eiropas savienības 2021. gada 27. janvāra rezolūcijai “Covid-19 vakcīnas: ētiski, juridiski un praktiski apsvērumi”, kas 7.3.1.apakšpunktā apliecina, ka ir nepieciešami “nodrošināt pilsoņu informēšanu par to, ka vakcinācija nav obligāta un ka neviens nav politiski, sociāli vai kā citādi spiests sevi vakcinēt, ja viņi to nevēlas darīt paši”, ir jāpiemin jaunu Eiropas parlamenta un padomes Regulu 2021/953, kas publicēta šīgada 14.jūnijā covid-19 sertifikātu sakarā. Regulas 36.pants apliecina, ka ”nedrīkst pieļaut, ka tiek tieši vai netieši diskriminētas personas, kuras nav vakcinētas, piemēram, medicīnisku iemeslu dēļ, tāpēc, ka persona neietilpst mērķgrupā, kurai Covid-19 vakcinēšana tobrīd tiek veikta vai ir atļauta, piemēram, bērniem, vai tāpēc, ka personai vēl nav bijusi izdevība vakcinēties vai tā izvēlējusies nevakcinēties.”

 

Par šo regulu ir balsojusi arī Latvija un to ir svarīgi zināt sevišķi tādu profesiju pārstāvjiem, kā medicīnas darbinieki un skolotāji, kuri nereti ir pakļauti spiedienam no darba devēju puses.

 

Aleksandrs Stepanovs

 

*****

Otrdiena, 13 Jūlijs 2021 00:08 Publicēts Sleja 1

1950. gadi: Vācijas farmācijas uzņēmums Grünenthal patentē talidomīda molekulu, ar mārketinga palīdzību kompensējot akurātu testu trūkumu. Miljoniem sievietes mātes cerībās lieto šīs zāles. Piedzimst vairāk nekā 20 000 bērnu ar nopietnām problēmām, piemēram, fokomēliju un amēliju. Bet Grünenthal, kurš uzrauga ārstus un pētniekus, finansē laikrakstus, darot visu iespējamu, lai piesegtu trūkumus. Tikai pēc gadiem cilvēki uzzina patiesību. Tas ir stāsts, kas jāatceras anti-Covid vakcīnu upuru cenzūras laikā.

 

*****

Sestdiena, 10 Jūlijs 2021 20:40 Publicēts Sleja 3

Dārgie civitas.lv lasītāji, vēlos pievērst jūsu uzmanību ievērojāmā konservatīvā itāliešu žurnālista Aldo Marija Valli, pārdomām par stāvokli Baznīcā, pārdomām, ko izraisīja pāvesta Franciska hospitalizācija. Valli akūti novēro, ka “Baznīca ir beigusies”. Viņš neraksta par Baznīcu Itālijā vai Romas pilsētā, kur dzīvo, bet par Katolisko Baznīcu. Tas patiešām notiek visu acu priekšā. To nepamana tikai tie, kas analoģiski par kovid vakcīnas izraisītām blaknēm un trombozēm noliedz acīmredzamu saistību. Valli skarbais novērojums radās pēc kāda itāliešu priestera svētdienas sprediķa, taču arī Latvijā ir pietiekoši daudz priesteru un augstākās garīdzniecības pārstāvju, kas līdzīgi itāliešu kolēģim ar mesiānisko cerību sludina vispārējo vakcināciju. 

Taču Valli nav pesimists. Viņš redz, ka gruvešos dzimst jauna, garīga Baznīca, kas tomēr būtiski atšķirsies no tās, ko mēs esam pieraduši redzēt. Tomēr itāliešu žurnālistu nevajadzētu pārprast. Runājot par garīgu Baznīcu, viņš nedomā, ka katoliskā Baznīca kļūs līdzīga protestantu denominācijām bez priesteriem un Euharistijas. Gluži pretēji, savā blogā “Duc in altum”  viņš daudzkārt ir rakstījis par senās Tridentas Mises skaistumu un pievilcību, kas īpaši saista jauniešus, jo ieved Dieva pielūgsmē. Tomēr pats Aldo Marija Valli sevi nepieskaita pie tradicionālistiem vai kāda cita konservatīvā spārna. Valli ir drīzāk novērotājs, kas ar talantu apraksta to, kas notiek Baznīcā, novērtējot notikumus Baznīcas Tradīcijas gaismā kā uzticīgs Katolsikās Bazīcas dēls. Lai ir saistoša lasāmviela! 

 

Aleksandrs Stepanovs 

Jaunākie raksti