Masonu plāns aizstāt katolicismu ar citu reliģiju

Otrdiena, 07 Jūlijs 2020 00:01

/Aldo Maria Valli/

Arvien tika kalti plāni atbrīvot pasauli no pāvesta. “Kāds mērķis tam visam? Aizstāt katoļu reliģiju un katoļu baznīcu ar jaunu reliģiju.” Tā lasām lieliskajā Masimo Viljione grāmatā 1861: Le due Italie. Identità nazionale, unificazione, guerra civile["1861: Divas Itālijas. Nacionālā piederība, unifikācija, pilsoņu karš"] (Ares, 2011).

Šis apgalvojums ir atrodams nodaļas “Brīvmūrniecība, utopisms un revolūcija” beigās, kurā autors demonstrē, kā “Itālijas revolūcijā”, ieskaitot Risorgimento(it. 'atdzimšana', 19. gs. militāri politiskā kustība ar mērķi apvienot Itāliju), masonu ložai bija izšķiroša nozīme, it īpaši kā katoļu Baznīcai pretstatītam spēkam, ar mērķi galu galā radīt jaunu reliģiju.

Kādu reliģiju? Risordžimento “Tēvzemes” reliģiju, kas bija jauns itāļu nācijas kults, kā daļa no vispārīgāka humanitāra kulta, kur cilvēksir jaunais dievs, un cilvēkisastāv no dažādām tautām, kas kopā veido Cilvēci.

Pamatoti Viloione vārdu dievsraksta ar mazo burtu, bet Cilvēks– ar lielo. Jaunajā reliģijā pielūgsme apgriezta otrādi, un cilvēce tajā ir dievība. Bet, kas mums vēl jāpiemin, ir vispārējais karš, ko pret Katoļu baznīcu uzsāka Itālijas Risorgimento, būtiski palīdzot ārējiem spēkiem. Cīņa pret Romu kā pāvesta mītni paredzēja ne tikai atrisināt nacionālo jautājumu un dot Itālijai galvaspilsētu, bet jaunajam humānisma kultam tas nozīmēja sakaut savu seno ienaidnieku – Katoļu Baznīcu.

Tas nav nejauši, ka Luidži Setembrini, ietekmīgais 19. gs. brīvmūrnieks, runāja par “Romas ienaidnieku”, teikdams: “Jaunā Itālija un vecais katolicisms nevar palikt kopā; esam izveidojuši pontifikātu, mums tas jāpārveido, un, ja Itālija neatbrīvojas no pāvesta, tai nav iemesla pastāvēt.” Setembrini plāni bija ļoti skaidri. Bet kā iespējams atbrīvot no pāvesta Itāliju un kopā ar to – visu katolisko pasauli?

Metode bija tikpat skaidra: doties uzbrukumā nevis no ārpuses, bet no iekšienes. Nesekojot  pagānu vajāšanu, viduslaiku ķecerību, protestantu karu un franču revolūcijas piemēram, bet gan saindējot Baznīcu iekšēji, izraisot audzēju, kas varētu izraisīt viņas nāvi.

Risoržimento brīvmūrniecība, apzinoties vēsturiskās neveiksmes, ar kurām sastapās visi, kas vēlējās uzbrukt baznīcai un katoļticībai, apņēmās sakaut pāvestu un katoļu hierarhiju. Viljione raksta: “Īsāk sakot, tas bija jautājums par jauno priesteru ideoloģisku samaitāšanu, jo daži no viņiem kļūs par bīskapiem, un tad kādu dienu viens no viņiem galu galā kļūs par pāvestu! Un pāvests var darīt visu Baznīcā, pat izprovocēt tās plānoto iznīcināšanu.”

Tas bija ilgtermiņa plāns (kā teikts Alta Vendita instrukcijā 1817. g.). Tā īstenošana prasītu vairāk nekā gadsimtu, bet tas nodrošinātu uzvaru, sagraujot Baznīcu no iekšienes.

Plāna realizēšanas pamata daļa joprojām ir nonāvēt Romu un Itāliju kā redzamās katolicisma mītnes.

Tagad grūti, nedomājot par to visu, lasīt, piemēram, tādu dokumentu kā Abū Dabī deklarācija, kuru 2019. gada februārī parakstīja pāvests un Al-Azhar lielimams. Īpaši  tāpēc, ka pāvests Francisks ir masonu iemīļots, viņi atzinīgi novērtējuši Abū Dabī deklarāciju kā vēsturiskas pārejas brīdi Baznīcai. Tieši tāpat ir grūti studēt Vatikāna II koncilu, atmiņā neatsaucot satraucošos masonu plānus iefiltrēties katoļu hierarhijā.

Risordžimento radīja spēcīgas dogmas, pirmkārt, tādas, ka vienīgais veids, kā būt Itālijas patriotam, ir atbalstīt Risordžimento. Tādā pašā veidā viņu uzstādījumi izstūma tos, kuri vēlējās norobežoties no šīm dogmām un vēstīt citu stāstu vai runāt par Risordžimento pieļautajiem pārkāpumiem. Un kaut kas ļoti līdzīgs notiek šodien, ne vairs tikai Itālijā, bet pasaules līmenī, uzspiežot jaunas dogmas, kas vadās pēc relatīvisma, humānisma, vides aizsardzības saukļiem un vienlaicīgi atstumj tos, kuri dod pretinformāciju vai pretējas nostādnes vēsturi.

Scenāriji mainās, bet būtība paliek nemainīga: sagrozīt kristīgo humānismu, pārveidojot to par ideoloģisko humanitārumu, liekot cilvēku Dieva vietā. Un tas viss tiek darīts, nevis stāvot pretī Katoļu Baznīcai, bet gan ar pašas Baznīcas aktīvu atbalstu, kas tagad ir iztukšota no sava galvenā satura, piepildīta ar jaunām dogmām, kas iepriecina pasauli, un  ārkārtīgi aktīvi pasludina sevi par jauno humāno vārdu.

Novērojot patreiz notiekošo, apstiprinās vēl viens aspekts: būtiska plāna realizācijas daļa joprojām ir Romas un Itālijas kā atzītas katolicisma mītnes nonāvēšana. Un, lai to izdarītu, jāinjicē itāļos mākslīgas vērtības un ideāli un idejas, kas nekad nav bijušas mūsu kultūras identitātes daļa.

Tāpēc daudz pūļu tiek ziedots deklarēšanai, ka mūsu tauta ir nenozīmīga un mazsvarīga ģeopolitiskajā šaha galdā. Lai šodien izveidotu “jauno pasauli”, tāpat kā iepriekš tiek sludināts, ka ir vajadzīga “jaunā Itālija”. Un celtnieki (vai, pareizāk sakot, mūrnieki) to labi zina.

 

 

 

Publicēts  Aldo Maria Valli blogā Duc in altum.

 

Pēdējo reizi rediģēts Sestdiena, 18 Jūlijs 2020 21:18

Jaunākie raksti