1. „Nav man nekādu grēku”
Viens no galvenajiem šķēršļiem Dieva žēlsirdības pieņemšanai ir nākšana pie biktskrēsla ar pārliecību, ka nekādu grēku mūsu dzīvē nav. Ir tikai daži sīki „pārkāpumi”. Patiesībā mēģinājumi sevi attaisnot un idealizēt arī ir grēka maska.
Parasti šāds ticīgais grēksūdzē slavē pats sevi līdzīgi farizejam no Jēzus līdzības. Tas „taisnīgais” arī uzsvēra, ka nav nevienu nogalinājis, nav pārkāpis laulību, ka viņš lūdzas un nāk uz dievkalpojumiem. Tātad, viņš Dieva priekšā ir „OK”. Protams, daudzas lietas mūsu dzīvē tiešām var būt „OK”. Taču problēmas izraisa dziļāka iekšējā nostāja – pārliecinātība par savu nevainīgumu. Svētie atzina sevi par grēciniekiem, kaut gan, iespējams, nepieļāva nopietnus grēkus. Šīs „lielīšanās” pamatā var būt ilūzijas un garīgais aklums. Tā ir aizsardzība pret žēlastību.
2. „Baušļus es pildu. Ar to pietiek”
Daudzi ticīgie aizmirst, ka kristietis ir aicināts ne tikai izvairīties no grēkiem, bet pirmām kārtam darīt labu. Mēs varam nepārkāpt baušļus, kas veido tādu kā „minimumu”, bet vai mēs vienmēr darām to labo, ko no mums sagaida Dievs? Un kā mēs tiekam galā ar pienākumiem, kas saistīti ar vīra, sievas, priestera, klostermāsas vai vientuļas personas aicinājumu?
Mēs ļoti reti stāstām grēksūdzē par nepaveiktajiem labajiem darbiem. Spilgts nolaidības piemērs ir priesteris un levīts no līdzības par žēlsirdīgo samārieti. Tas pats attiecas uz rūpēm par ticības izaugsmi, neveselīgu koncentrēšanos uz saviem trūkumiem, skarbumu, nepateicību, kas neļauj mums dalīties ar labumiem tālāk.
3. Turēšanās pie formalitātēm
Formulas, kas tiek izteiktas grēksūdzes laikā, parasti tiek apgūtas vēl bērnībā. Tās ir domātas tādēļ, lai palīdzētu bērnam vieglāk izteikties. Tomēr laika gaitā, piemēram, garīgās atmodas vai „otrās atgriešanas” iespaidā, cilvēks var izstrādāt ļoti personisku pieeju grēksūdzei. Un tas ir ļoti labi.
Galvenais, lai mēs būtu patiesi, nožēlotu izdarīto un vēlētos laboties. Savukārt tas, kādos vārdos cilvēks šo nostāju pauž, atkarīgs no viņa jūtīguma un iespējām. Ja kāds vēlas izteikt sāpes un nožēlot ar saviem vārdiem, viņam nebūtu no tā jāatturas.
4. Bažas par priestera attieksmi
Bieži ticīgos paralizē bailes vai kauns biktstēva priekšā. Viņiem bail, ka priesteris atcerēsies viņu grēkus vai viņus nosodīs. Pirmkārt, grēks nav nekāda atrakcija, tādēļ tā nepiesaista biktstēva uzmanību un atmiņu. Grēksūdzē dzirdētais ātri aizmirstas. Otrkārt, katrs priesteris arī ir grēcinieks, kurš izdara līdzīgus pārkāpumus, un kuram tāpat nepieciešama žēlsirdība.
Treškārt, arī biktstēvs iet pie bikts. Tikai nepieredzējis priesteris, kurš nepārzin savas vājības, var brīnīties, uzklausot citu personu grēkus. Pārsvarā priesteri jūt cilvēkiem līdzi un izturas ar izpratni.
5. Smaga grēka noklusēšana
Tomēr dažreiz gadās arī tas, kas uzskatām par sātanisku kārdinājumu: ticīgie plānoti un apzināti noklusē kādu svarīgu un smagu grēku, lai iegūtu „piedošanu”. Ja priesterim nerodas šaubu un viņš neuzdod jautājumus, šādos gadījumos no viņa puses tiešām tiek apstiprinātā grēku piedošana. Tomēr šī grēksūdze nav derīga, jo sakraments nav maģija vai kafijas automāts, kura darbības efekti nav saistīti ar cilvēka attieksmi un iekšējo nostāju.
Avots: Dariusz Piórkowski SJ „5 najczęściej popełnianych błędów przy spowiedzi”, deon.pl
Foto: Emilio Labrador, flickr.com
Tulkoja Marks Jermaks
