Pirmdiena, 13 Jūlijs 2015 07:27 Publicēts Sleja 3

Spīdzināšana

Nonākam pie otrā punkta. Runājot par inkvizīciju, pēc sārta prātā nāk spīdzināšana.

Mēs zinām, ka inkvizīcijas tiesneši pielietoja spīdzināšanu. Bija noteikti Baznīcas rīkojumi, kas atzina par likumīgu likt notiesātajam atzīt savu vainu.

Inkvizīcijas process izmantoja spīdzināšanu. Tā tika noteikta ar pāvesta Inocenta IV bullu 1252. gada 15. maijā. Izlasīsim šīs bullas fragmentu: “Pilsētu mēriem un vadībai ir jāspiež ieslodzītie herētiķi atzīt savu vainu un nodot savus līdzzinātājus.” Inkvizīcijas pretinieki šeit apstājas. Un mums nav ko iebilst. Taču viņi aizmirst pateikt, ka šajā pašā bullā tiek precizēts, ka spīdzināšana nedrīkst notikt tā, ka apsūdzētie “zaudētu kādu locekli vai tiktu apdraudēta viņu dzīvība”.

Pirmdiena, 06 Jūlijs 2015 10:24 Publicēts Sleja 3

Publicējam materiālu no 1999. gada 4. marta raidījuma “Serata Sacerdotale” (Vakars ar priesteri) – priestera Tino Rolfi intervijas ar “Il Timone” direktoru Džanpaulo Barru /Gianpaolo Barra/. Tekstā saglabāts sarunvalodas stils.

Trešdiena, 01 Jūlijs 2015 21:18 Publicēts Sleja 1

Neatgriezeniskā un mūžīgā elle ir realitāte, kas šķietami nonāk pretrunā ar ticību Dieva žēlsirdībai. Tādēļ visos laikos eksistēja domātāji, kuri izvirzīja hipotēzi par elles atgriezeniskumu. Viņi uzskatīja, ka Dievs varētu atbrīvot dvēseles no elles pēc nepieciešama soda. Protams, Dievs varētu to izdarīt. Tomēr jāatceras, ka svarīga loma ir ne tikai Dieva gribai, bet arī grēcinieka gribai, kurš negrib mīlēt savu Radītāju un izvēlas palikt ellē. Neviens, arī Dievs, nevar piespiest cilvēku mīlēt.

Elle atrodas mūžībā, kur nav nedz sākuma, nedz gala. Tas ir brīdis, kas nekad nepaiet. Dvēseles ellē nevar nožēlot savus grēkus. „Viņām nav laika grēku nožēlai, jo viņas ir izgājušas ārpus laika un kļuvušas par brīža cietumniecēm. Pēc šī brīža nekad nesekos nākamais,” skaidro mūsdienu teologs, kardināls Džakomo Biffi.

Otrdiena, 30 Jūnijs 2015 07:54 Publicēts Sleja 1

Fakti ir labi zināmi un traģiski. Kad pirmā krusta gājiena laikā 1099. gadā tika atbrīvota Jeruzaleme, krustneši krita kārdinājumā un nežēlīgi slepkavoja. Nedrīkstam slēpt šo nežēlīgo, traģisko un briesmīgo aspektu, kas raksturoja krusta gājienus, taču tai pat laikā jāatceras, ka tas nebija pāvests vai Baznīca, kas pavēlēja slepkavot un būt vardarbīgiem. Šos nežēlīgos darbus veica kareivji pretēji un ārpus krusta gājienu mērķiem.

Mums jāatceras, ka krusta gājienos piedalījās bruņoti bruņinieki un neapbruņoti laji. Šie svētceļnieku pūļi, neievērojot kristīgos principus, pēc kuriem gājienā būtu jāvadās, nedisciplinētu mūku un improvizētu sludinātāju vadīti, kuri spēja aizraut pūļus, pirmā krusta gājiena laikā iesaistījās nedzirdētā vardarbībā, šķērsojot Eiropu vēl ceļā uz Svēto zemi.

Jaunākie raksti