Mīļie kardināli un bīskapi, vai jūs tiešām gribat šādu Baznīcu? Pāvesta Franciska Amazones Baznīca

Ceturtdiena, 04 Jūlijs 2019 22:57

Roberto de Matei: „Vai bīskapi, apustuļu pēcteči, klusēs? Vai kardināli, pāvesta padomdevēji Baznīcas pārvaldībā, klusēs, iepazinušies ar šo politiski reliģisko manifestu, kas sagroza mācību par Kristus mistisko Miesu un no šīs mācības izrietošās prakses?“

Pirmās atbildes reakcijas uz Amazones sinodei sagatavoto dokumentu Instrumentum Laboris  bija vērstas pret tajā pausto atvērtību precētu priesteru kalpojumam un sieviešu ordinācijai. Taču Instrumentum Laboris ir kaut kas vairāk: tas ir manifests atbrīvošanas ekoteoloģijai, kas piedāvā katolim nepieņemamu panteistisku, egalitāru pasaules skatījumu. Kā pamatoti uzsvēra Hosē Antonio Ureta, maģistērija durvis tiek plaši atvērtas „Indijas teoloģijai un ekoteoloģijai, diviem Latīņamerikai raksturīgiem atbrīvošanas teoloģijas atvasinājumiem. Pēc PSRS sabrukuma un „reālā sociālisma“ izgāšanās atbrīvošanas teoloģijas propagandētāji gluži marksistiskā stilā revolucionārā spēka vēsturisko lomu sāka piedēvēt iezemiešu tautām un dabai“.*

 

Dokumentā, kuru Svētais Krēsls publicēja 17. jūnijā, Amazone uzspridzina Baznīcas dzīvi ar savu „jauno realitāti“ (nr. 2). Bet kas ir šī Amazone? Tā nav vien fiziski sameklējama vieta ar „biosfēras dažādību“ (nr. 10), tā ir arī „dzīvesziņas un gudrības piepildīta realitāte“ (nr. 5), kas aizsniedzas līdz konceptuālas paradigmas līmenim un mūs aicina uz „pastorālu, ekoloģisku un sinodālu“ pārveidošanos (nr. 5). Lai varētu šo pravietisko lomu izspēlēt, Baznīcai ir jāsaprot „Amazones tautas“ (nr. 7). Šīs tautas spēj dzīvot, paliekot „saziņā“ ar visu kosmosu (nr. 12), taču viņu tiesības apdraud daudznāciju ekonomiskās intereses, kas, kā saka Gvavjares iezemieši Kolumbijā, „ir pārcirtušas mūsu Mātes Zemes dzīslas“ (nr. 17).

 

Baznīca ieklausās „gan tautas, gan zemes vaidos“ (nr. 18), jo Amazones reģionā „zemei ir teoloģiska vērtība, kas palīdz izdzīvot ticību. Turklāt tā ir arī unikāls Dieva atklāsmes avots“ (nr. 19). Tā nu Svētajiem Rakstiem un Tradīcijai tiek pievienots vēl trešais atklāsmes avots: Amazone, zeme, kur „viss ir savstarpēji saistīts“ (nr. 20), viss „pēc būtības ir radniecīgs un veido vienotu dzīves veselumu“ (nr. 21). Pie nosacījuma, ka cilšu kolektīvismā „ar visu savstarpēji dalās un modernajai sabiedrībai raksturīgajam privātumam nav daudz vietas, kur izpausties“, Amazonē tiek piepildīts komunisma ideāls.

 

Iezemiešu tautas ir atbrīvotas no monoteisma un ir atjaunojušas animismu un politeismu. Patiesi, kā rakstīts 25. sadaļā: «Amazones baseina iedzīvotāju dzīvi vēl nav ietekmējusi Rietumu civilizācija. Tas atspoguļojas ticējumos un ritos, kas tiek veikti, lai pakļautu garus un dievības, kurām ir daudz dažādu nosaukumu atkarībā no teritorijas un saistības ar dabu. Šo Visuma redzējumu tad arī ietver Franciska ‚mantra‘: „viss ir savstarpēji saistīts“ (Laudato si nr. 15, 91, 117, 138, 240)».

 

Šajā dokumentā nepārprotami apgalvots, ka Amazones pasaules redzējums ietver sevī  „senču gudrību, dzīvotspējīgu garīguma potenciālu un iezemiešu kultūru“ (nr. 26). Tādējādi „Amazones baseina iezemiešiem ir daudz kas, ko mums mācīt (…). Jaunās evaņģelizācijas metodes ir jāizstrādā dialogā ar šīm senču gudrībām, kurās jau iezīmējas Dieva Vārda aizmetņi“ (nr. 29).

 

Amazones bagātība tātad nav monokultūra, bet gan piederība „multietniskai, multikulturālai un dažādu reliģiju sabiedrībai“ (nr. 36), ar kuru mums jāveido dialogs. Amazones tautas „mums atgādina par pagātni un brūcēm, kas cirstas garajos kolonizācijas gados. Par to pāvests Francisks ir ‚pazemīgi lūdzis piedošanu – ne tikai par savas Baznīcas pāridarījumiem, bet arī par noziegumiem pret iezemiešu tautām tā sauktajā Amerikas iekarošanas laikā‘. Pagātnē Baznīca dažkārt ir bijusi kolonizatoru līdzdalībniece, un tas ir noslāpējis Evaņģēlija pravietisko balsi“ (nr. 38).

 

Integrālā ekoloģija“ ietver „seno iezemiešu tautu kosmoloģiju, garīgumu un teoloģiju pieredzes nodošanu mūsu kopīgā nama ziņā“ (nr. 50). Balstoties senču gudrībā, šīs tautas ir uzturējušas sevī pārliecību, ka visa radība ir savstarpēji saistīta, ka mums pienākas to cienīt un būt tās priekšā atbildīgiem. Amazones kultūra, kas cilveciskās būtnes integrē dabā, kļūst par atskaites punktu, veidojot jaunu integrālās ekoloģijas paradigmu“ (nr. 56).

 

Baznīcai ir jāatsakās no savas Romas identitātes un jāpieņem „Amazones seja“. „Baznīcas Amazones seja sevi izsaka lielā tautu, kultūru un ekosistēmu daudzumā. Šī dažādība pieprasa izdarīt izvēli par labu uz āru vērstai un misionārai Baznīcai, kas īstenotos visās tās aktivitātēs, izteiksmes veidos un valodās“ (nr. 107). „Baznīca ar Amazones seju savās daudzajās niansēs tiecas būt „uz āru vērsta“ Baznīca (sal. Evangelii Gaudium nr. 20-23), kas atstāj pagātnei koloniālu monokultūras tradīciju, klerikālu un dominējošu tradīciju un zina, kā spēt saskatīt un bez bailēm pieņemt tautu atšķirīgās kultūras izpausmes“ (nr. 110).

 

Panteisma gars, kas atdzīvina Amazones dabu, ir visa šī dokumenta vadmotīvs. „Radītājs Gars, kas piepilda Visumu (sal. Gudr 1, 7), ir tas pats Gars, kurš jau gadu simtiem ir uzturējis šo tautu garīgumu pat pirms Evaņģēlija pasludināšanas un rosina tās šo Evaņģēliju pieņemt, izejot no viņu pašu kultūras un tradīcijas“ (nr. 120). Tādējādi „mums jāspēj saskatīt, ko Kunga Gars šīm tautām gadsimtu gaitā iemācījis: ticību Dievam, Tēvam-Mātei-Radītājam; kopības un harmonijas izjūtu ar zemi; solidaritātes izjūtu pret savu līdzcilvēku; plānu „dzīvot labi“; tūkstoš gadu vecas civilizācijas gudrības, kuras glabā cilšu vecākie un kas ietekmē veselību, kopdzīvi, izglītību un zemes apsaimniekošanu; saistību ar dabu un Māti Zemi; it īpaši sievietēm piemītošo pretestības spēju un enerģiju; reliģisko ritu izteiksmi; attiecības ar senčiem; viņu kontemplatīvo stāju un pateicības izjūtu; svinēšanu un svētkus, un savas zemes svētuma izjūtu“ (nr. 121).

 

Un atkal, Baznīcas „veselīgas decentralizācijas“ izpratnē, „kopienas lūdz, lai Episkopālās konferences pieskaņotu Euharistijas ritu viņu tautas kultūrai.“ „Baznīcai ir jābūt iemiesotai Amazones kultūrās, kurām piemīt liela kopības, vienlīdzības un solidaritātes izjūta, un tādēļ klerikālisms nevienā no tā izpausmes veidiem netiek pieņemts. Iezemiešu tautām ir spēcīga sociālās organizācijas tradīcija, kas nosaka vadoņu rotāciju un sniedz tiem dziļu kalpojuma izjūtu. Balstoties uz šo pieredzi, varētu no jauna apsvērt domu par vienotas valsts pārvaldes ieviešanu visās sfērās (sakramentālajā, juridiskajā un administratīvajā sfērā), vienīgi Priesterības sakramentu piešķirot uz mūžu“ (nr. 127).

 

Respektējot priekšnoteikumu, ka „celibāts ir dāvana Baznīcai“, tiek izteikts lūgums „veikt pētījumu par iespējām reģiona visattālākajos nostūros ordinēt priesteru kārtā vecāka gadu gājuma cilvēkus, dodot priekšroku iezemiešiem, kas ir iemantojuši cieņu un savai kopienai šķiet pieņemami – pat tad, ja viņiem jau būtu izveidota stabila ģimene – ar to nodrošinot iespēju saņemt sakramentus, kas pavada un uztur kristīgo dzīvi“ (nr. 129). Turklāt mums nepieciešams „nodrošināt vadības pozīcijas sievietēm, paverot arī plašākas iespējas viņu formācijai atbildīgās jomās: teoloģijā, katehēzē, liturģijā un skolās, kur pasniedz ticības mācību un politiku,“ un „oficiāli noteikt kalpojuma veidus, kurus var veikt sievietes, ņemot vērā apstākli, ka mūsdienu Amazones Baznīcā sievietes spēlē galveno lomu.

 

Ko gan šeit vēl varētu piebilst? Vai bīskapi, apustuļu pēcteči, klusēs? Vai kardināli, pāvesta padomdevēji Baznīcas pārvaldībā, klusēs, iepazinušies ar šo politiski reliģisko manifestu, kas sagroza mācību par Kristus mistisko Miesu un no šīs mācības izrietošās prakses?

 

 

Tulkoja Marta Jance

Avots: https://www.aldomariavalli.it/2019/06/20/sinodo-amazzonia-signori-cardinali-e-vescovi-davvero-volete-questa-chiesa/

*https://edwardpentin.co.uk/amazon-synod-working-document-criticized-for-serving-neo-pagan-agenda/

Foto: fratresinunum.com

Jaunākie raksti