Vecāki geji un bērni: lūk sāpīgā patiesība (gejiem)

Otrdiena, 31 Marts 2015 10:35

/Tomass Skandroļjo/

Lasītājs, kurš meklē neticamas ziņas, kuras atrodas uz robežas starp patiesību un nerealitāti, var šo rakstu nemaz tālāk nelasīt. Šis raksts nav domāts tādam lasītājam. Tas būtu gandrīz tā, it kā kāds, kurš jau ir aizrāvies ar astronomiju, sāktu lasīt rakstu, kas neapstrīdamā veidā pierāda, ka eksistē Mēness. Un šai gadījumā rakstā tiks dots pierādījums tam, ka bērni, kas auguši homoseksuālā ģimenē, jūtas sliktāk par tiem, kas aug mammas un tēta gādībā.

Manā priekšā šajā brīdī ir saraksts ar aptuveni 60 zinātniskiem rakstiem, kas laikā no 1991.gada līdz 2013.gadam ataino to psiholoģisko, fizisko, sociālo un ekonomisko, un cita veida ļaunumu, kādu cieš bērni, kas aug homoseksuālā ģimenē, kā arī to, cik būtiska ir abu dzimumu vecāku audzināšana, lai veidotos vesela un harmoniska personība. Jāpatur prātā, ka daži no šiem rakstiem piedāvā daudzu citu zinātnisku pētījumu datus.

Pēdējie dati tikuši publicēti 25.janvārī rakstā ar nosaukumu “Emocionālas problēmas viendzimuma vecāku bērniem”, kas tika publicēts zinātniskajā žurnālā “British Journal of Education, Society & Behavioural Science”. Šis materiāls, iespējams, pārspēj visus pārējos rakstus, kas publicēti šai laukā. Raksta autors ir sociologs Pauls Sullins (Paul Sullin), un viņa veiktais pētījums nepaliks nepamanīts, ņemot vērā lielo skaitu viendzimuma pāru bērnu, kas tikuši novēroti pētījumā. Tie bija 512 bērni. Jāpatur prātā, ka ASV 0,005% nepilngadīgo dzīvo ar viena dzimuma vecākiem. Tas nozīmē, ka viņus sameklēt ir tas pats, kas atrast adatu siena kaudzē. Iepriekšējos pētījumos vēl nekad nebija sasniegts tik plašs pētījuma lauks.

Bet tagad pāriesim pie rezultātiem, sākot ar noslēguma atziņu: “Emocionāla rakstura problēmas viendzimuma pāru bērniem ir sastopamas divas reizes biežāk nekā tiem bērniem, kuru vecāki ir pretējā dzimuma,” saka Sullins. Viņš turpina: “Nav pareizi apgalvot un nevar arī teikt, ka līdz šim neviens pētījums nav atklājis, ka homoseksuālās ģimenēs bērni dzīvo sliktākos apstākļos, nekā tie, kas aug ar pretējā dzimuma vecākiem.” Starp dažādām konstatētajām raksturīgākajām problēmām bērniem, kas audzināti homoseksuālās ģimenēs, jāmin: netikumīga uzvedība, tādi dvēseles stāvokļi kā uztraukums, depresija, konflikta attiecības ar vienaudžiem un nespēja koncentrēties. Šie visi rādītāji tika novēroti arī iepriekšējos pētījumos.

Pētnieks turpina: “Bioloģiskā radniecība veido skaidru un labi iezīmētu atšķirību starp rezultātiem, kas atklājās, pētot viendzimuma vecāku bērnus, kā arī tiem rezultātiem, kas tika iegūti, novērojot heteroseksuālu pāru bērnus.” Turpinājumā Sullins piedāvā apgalvojumu, kas šodien ir tik pat interesants, cik acīmredzams: “Galvenais labums no laulības bērniem nav atrodams faktā, ka laulība piedāvā viņiem vislabākos vecākus (stabilākus, finansiāli nodrošinātus, utt., pat tad, ja tā patiesībā notiek), bet gan tajā, ka laulātie tiek piedāvāti bērnam kā viņa īstie vecāki.” Citiem vārdiem sakot, labāk ir augt ar saviem bioloģiskajiem vecākiem, nekā dzīvot ar homoseksuāliem vecākiem pilī (kā, piemēram, Eltona Džona gadījumā). Te pat nav, ko salīdzināt.

Un ne tikai. Ja tālāk apskatīsim citus rādītājus, kā, piemēram, attiecību stabilitāti, atklāsim, ka vienmēr soli priekšā ir pretējā dzimuma vecāki. Sullins paskaidro, un to apstiprina arī citi līdzīgi pētījumi, ka homoseksuālas personas ir daudz juceklīgākas par heteroseksuālām personām. Homoseksuāls pāris nav stabils telpā, bet izvēlas bieži mainīt dzīvesvietu dzīvesbiedra dēļ. Tas viss negatīvi atbalsojas bērnos, kas ir spiesti atkal no jauna iepazīt citu partneri un aizvien ceļot no mājas uz māju. Taču te parādās “Arcigay” pirmais iebildums – šie bērni cieš, jo ir homofobu uzbrukumu mērķis. Ņemot vērā, ka viņi dzīvo ar homoseksuāliem vecākiem, viņus apsmej. Sullins uz to atbild: “Pretēji šīs hipotēzes pamatā esošajam pieņēmumam, tieši bērnus, kas dzīvo ar pretējā dzimuma vecākiem, citi izvēlas par mērķi, un šie bērni kļūst pa huligānisma upuriem daudz biežāk nekā tie, kuriem ir viendzimuma vecāki.”

Citējot kādu pētījumu, kas tika publicēts izdevumā “British Journal of Medicine”, Sullins izdara vēl kādu interesantu piezīmi. Homoseksuālu pāru bērni vairāk nekā citi bērni cieš no uzmanības deficīta/hiperaktivitātes. Tas noved pie tā, ka dažreiz viņiem ir grūti integrēties draugu pulkā un tāpēc viņi tiek izvēlēti par mērķi, jo viņus pārējie uzskata par nedaudz “dīvainiem”. Taču tas viss notiek viņu vecāku dēļ, tas ir, viņu homoseksualitātes dēļ, jo šis apstāklis rada bērnos jau minēto uzmanības deficītu un citus līdzīgus traucējumus. Sullins noslēdz, ka, “ja ir tiesa, ka ne visiem homoseksuālu pāru bērniem tiek novēroti traucējumi emocionālajā un uzvedības sfērā, tomēr varat būt droši, ka jums būs ļoti, ļoti, ļoti liela iespēja bērnu bez šīm problēmām atrast ģimenē, kurā ir mamma un tētis. Citiem vādiem, mani mīļie, Mēness patiešām eksistē!”

Avots: Tommaso Scandroglio, “Genitori gay e figli: ecco la verità che fa male (ai gay)”, http://www.lanuovabq.it

Foto: morguefile.com

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 31 Marts 2015 23:16

Jaunākie raksti