8 neticami sirdi plosoši citāti no sievietēm, kurām veikts aborts

Piektdiena, 27 Marts 2015 09:15

/Nancy Flanders/

Mēs kā sabiedrība tiekam pastāvīgi bombardēti ar izvēles retoriku, tādu kā piemēram, ka aborts dažkārt ir nepieciešams. Arī mēs dzirdam vārdus no abortus atbalstošām sievietēm, piemēram, Sesilas Ričardsas (Cecile Richards), kura saka, ka aborti bijuši viņas pareizā izvēle. Taču, vai nu viņas apspiež savas emocijas vai arī vienkārši melo, aborts nekad nav laimīgs iznākums.

Tas nogalina bērnu un atstāj māti visu viņas atlikušo mūžu dzīvot ar apziņu, ka viņa atņēmusi sava bērna dzīvību. Nekas šīs sāpes neizceļ gaismā labāk kā tieši pēc aborta māšu vārdi no ikdienas. Tie gan tiek ignorēti galveno plašsaziņas līdzekļu tirgū.

Atšķirībā no Ričardsas, šīs sievietes neko neiegūst daloties ar saviem stāstiem. Viņas tikai cer palīdzēt citām mātēm izvēlēties dzīvi.

Lorija Nerad (Lori Nerad), bijusī prezidente organizācijā „Sievietes spiestas veikt abortu” (Women Exploited by Abortion):

“Divas nedēļas pēc aborta, man sākās dzemdības. Es grīļodamies iegāju vannasistabā. Un tur, blakus vīram, es laidu pasaulē daļu mana bērna, ko ārsts bija palaidis garām. Tas bija mans bērns... Es pamostos nakts vidū, domādama, ka esmu dzirdējusi raudam bērnu. Un man vēl joprojām ir murgi, kuros es esmu spiesta noskatīties, kā mans bērns tiek pārplēsts uz pusēm manā priekšā. Man vienkārši pietrūkst mana bērna. Es vienmēr pamostas vēlmē pabarot savu bērnu, paturēt savu bērnu. Ārsts man neteica, ka piedzīvošu šīs lietas.”

Eibija Džonsona (Abby Johnson), And Then There Were None dibinātāja:

“Kādu dienu mašīnā mana meita (kā no zila gaisa) jautāja, vai kādreiz viņa varēs redzēt savus brāļus un māsas debesīs. Es jautāju, ko viņa ar to domāja… godīgi, cerot, ka viņa nerunāja par maniem diviem abortiem. Viņa teica, ka viņa zināja, ka man ir bijuši divi aborti, un viņa gribēja zināt, vai viņa jebkad varēs satikt šos bērnus, sakot: “Manā sirdī man viņu pietrūkst.” Es nekad nebūtu iedomājusies, ka nodošu šo sirds sāpi saviem bērniem.

Kad es veicu abortus, es nekad nebiju domājusi par to, kā tas ietekmēs citus. Man negribējās domāt par nākotnes bērniem. Es nekad neesmu domājusi par to, kā es varētu izskaidrot savu egoismu viņiem. Mani aborti dzīvo manī, un diemžēl tie dzīvo viņos.”

Ešlija Grendžera (Ashley Granger), sieva, māte, sonogrāfijas studente:

“Tagad, kad mans dēls ir 4 gadus vecs, es dažreiz paskatos uz viņa skaisto seju un prātoju, kādas iezīmes būtu manam otram bērnam. Man joprojām ir sapņi par to, kā es viņu turu rokās un mani ļoti dziļi skumdina tas, ka esmu nolaupījusi savam dēlam brāli vai māsu. Kāpēc nepamēģināt tagad sagādāt brāli vai māsu, jūs jautāsiet? Es labprāt, taču mēs ar vīru esam cīnījušies ar neauglību jau divarpus gadus. Es ne reizi vien esmu sapņojusi, ka es varētu ieņemt bērnu tad, kad es gribu! Katru vakaru mans jaukais zēns lūdz Dievu par brāli vai māsu un ik reizi, kad dzirdu šīs dārgās lūgšanas, man sāp sirds par to, ko es izdarīju. Atskatoties pagātnē, aborts nav viegls risinājums kādai problēmai… tas ir problēma, un tas atstāj paliekošu ietekmi uz paaudžu paaudzēm.”

Katrīna Fernadesa (Katrina Fernadez) Patheos katoļu humora rakstniece:

"Es nogalināju divus savus bērnus, nozagu saviem vecākiem mazbērnus, un nogalināja mana dēla brāļus vai māsas. Šie aborti izraisa medicīnisku stāvokli, kuru dēvē par nekompetentu dzemdes kaklu, kas izraisīja priekšlaicīgas dzemdības manam otrajam dēlam, kurš nomira pēc nedēļu ilgas cīņas Priekšlaicīgi dzimušu bērnu intensīvajā terapijā, 2001.gadā. Ciešanas, kuras esmu pārdzīvojusi un sagādājusi citiem, ir neizmērojamas, un vainas apziņa gandrīz lika man izdarīt pašnāvību. Es esmu gļēvule visādā ziņā.”

Edija Morfuta (Addie Morfoot), māte, rakstniece:

"Rosam patīk sacīt, ka Annija ir mūsu dēla sargeņģelis, bet tāda doma mani biedē. Vai es gribu, lai mans dēla sargs ir kāds, kuru māte pameta? Beidza viņas eksistenci priekšlaicīgi? Viņa noteikti ir tik nikna, vīlusies un sāpināta. Tāpēc es glabāju viņas ultraskaņas attēlu kopā ar firmas zīmi “Tā ir meitene!” kartīti, kuru mana labākā draudzene atsūtīja kopā ar Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kopā ar iegravētu Annijas dzimšanas datumu, kuru vecāki man iedeva pēc nedēļas, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, ieslēgtu skapī tālu no mana dēla guļamistabas. […] Taču Annija vēl aizvien mani vajā. Kad tuvojas viņas noliktais dzimšanas termiņš, vai kad mūsu dēlam ir stiprs klepus, vai kad manai māsai dzima meitiņa — es domāju par Anniju. Un reizi gadā - viņas dzimšanas dienā - es ļauju sev izraudāties. Un tad es domāju par to, kā es varētu paņemt viņu klēpī. Un tad es lūdzu viņu saprast, ka es darīju to, ko uzskatīju par vislabāko savam bērnam. "

Beatrise Fedora (Beatrice Fedor) kampaņas Neklusē vairs! (Silence No More) dalībniece:

"Es savu bērnu noskaloju tualetē, un tas bija drausmīgi. Tas man nepalīdzēja mācīties. Pagājuši deviņpadsmit gadi, un līdz šai dienai, man nav zinātniskā grāda […] septiņus gadus vēlāk es atkal kļuva grūta. Tēvs bija divas reizes vecāks par mani, un viņš bija agresīvs. Aborts ir ātrs risinājums, lai aizsargātu sevi un savu bērnu no varmākas. Tāpēc devos uz klīniku ar lielām bažām, un tiku iemidzināta. Kad es pamodos ar asinīm uz kājām, es izplūdu asarās un nebiju nomierināma. Es arvien dziļāk un dziļāk iegrimu depresijā un domās par pašnāvību.

Tad es iepazinos ar savu vīru, un viņš ienesa Jēzu manā dzīvē, bet man vēl joprojām sāp. Kad biju gaidībās ar mūsu pirmo bērnu, mans aborts uzpeldēja un vainas apziņa bija nomācoša. Aizgāju uz konsultāciju pie speciālista un sāku atlabt. Vēlāk es piedalījos Reičelas Vainjardas seminārā un, visbeidzot, es kļuvu spējīga piedot sev un rast dvēseles mieru.

Aborts solīja atbrīvot mani no divām krīzes situācijām, taču tā vietā mani gandrīz iznīcināja. Bet ir vēl cerība visiem tiem, kuri nodara pāri, un priekš viņiem es esmu “Neklusē vairs!””

Džuelsa Grīna (Jewels Green), abortu klīnikas bijusī darbiniece un oratore:

“[…] 6.janvāris 1989.gads. Deviņās ar pusi grūtniecības nedēļās man bija aborts. Tas mani gandrīz nogalināja. Nē, ne ķirurģiskā procedūra, bet psiholoģiskās sekas. Es mēģināju izdarīt pašnāvību trīs reizes pēc aborta un beidzot nonācu psihiatriskās slimnīcas pusaudžu palātā uz veselu mēnesi, lai atgūtos. […]

Darbs autoklāva telpā nekad nebija viegls. Es redzēju savu zudušo bērnu katrā burkā ar aborta upuru ķermeņa daļām. Kādu vakaru pēc darba autoklāvā mani murgi par mirušiem zīdaiņiem bija kļuvuši tik atbaidoši un briesmīgi, ka es tikos ar klīnikas vadītāju, lai runātu par savām jūtām. Viņa bija ļoti saprotoša, atklāta un godīga, un sāpīgi atklāta, kad viņa man sacīja: „Tas, ko mēs šeit darām, ir izbeigt dzīvi. Tīri un vienkārši.”

Braisa Grifina (Brice Griffin), Šarlotes centrs sievietēm (Charlotte Centre for Women) dibinātāja :

Pēc aborta rāvos atpakaļ uz bāra skatuves. Nebija pietiekami daudz viskija, lai tajā vakarā gūtu mieru vai kādu citu vakaru vēl daudzus mēnešus pēc tam. Kad pamodos nākamajā rītā pēc aborta, Braiens jautāja, kā es gulēju. Es teicu: „Kā bērns!” Viņš teica: „Tu gribēji teikt - kā BĒRNU SLEPKAVA?!” […]

Mēnešiem ilgi pēc tā es zināju tikai to, ka man gribējās mirt. Nāve bija vienīgais veids, kā izkļūt no šausminošās bedres, kas bija izveidojusies manā DVĒSELĒ. Es lūdzu terapiju, es saucu palīgā, bet tikai iekšēji. Kā gan es varēju atzīties tajā, ko esmu izdarījusi? Tāpēc es to noraku. Nevienam citam nav jāzina. Nevienam citam nevajadzēja mani nosodīt tik skarbi, cik es biju to jau izdarījusi.

Izbridu” cauri vairākiem gadiem, jūtoties brīžiem laimīga un priecājoties par citiem. Kādu dienu skrēju un klausījos Fr. Lerija Ričardsa sprediķi par atzīšanos. Viņš teica (neskaidri), “Ja tev ir bijis aborts, atzīsti to. Jūsu bērns lūdz Dievu par jums debesīs.” Krūtis cilājās ar nevaldāmiem šņukstiem un es skrēju mājup, lai ar kādu man dārgu priesteri sarunātu Izlīgšanas sakramentu. Tur, biktskrēslā, šņukstot, es vēlreiz patiešām gaidīju, ka mani nospers zibens. Es tur sēdēju atzīstot, ka esmu vainīga ļaunākajā grēkā, kāds iespējams - slepkavībā. Šis mīļais priesteris pasmaidīja, pasniedza man papīra salvešu kārba un sacīja: “Dievs ir tik laimīgs, ka tu esi šeit. Tev tiks piedots, taču tev vajadzīga dziedināšanu.” Tad viņš sāka man stāstīt par Reičelas Vainjardas kalpošanu dziedināšanai pēc aborta.”

Šīs ir tikai 8 sievietes, kuras atklāti runā par aborta sekām. Sāpes un nožēla dzīves garumā. Viss mūžs pavadīts ilgojoties pēc bērniem, kurus nekad neturēs rokās. Noliktie termiņi nāk un iet, un nožēla pagarinās vēl par vienu gadu. Aborts nav kaut kas, ko izdara vienā dienā un viss. Tas ilgst veselu mūžību.

Avots: Nancy Flanders, 8 unbelievably heart-rending quotes from women who aborted their babies, www.lifesitenews.com
Foto: Fibonacci Blue, flickr

Tulkoja: Gita Ziemele - Trubača

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 27 Marts 2015 09:19