Laulība un homoseksualitāte viena otru izslēdz

Otrdiena, 24 Marts 2015 07:14

Laulība nav emocionālas saistības, bet gan sociāls līgums cilvēka dzimuma turpināšanai.

Ir vērts bez steigas iedziļināties profesora Roberto Dematei rakstā, it īpaši pēc tam, kad pirmdien 23. martā 100 Latvijas inteliģences pārstāvji atbalstīja homoseksuāļu kopdzīves likuma pieņemšanu Latvijā.  Dematei skaidri parāda, ka viendzimumu pāru kopdzīves legalizācija iedzen “ķīli” jau tā novājinātajā ģimenes institūcijā un nopietni apdraud vārda brīvību tiem, kas atbalsta tradicionālo laulību starp vīrieti un sievieti.

/Roberto Dematei/

Tas jāpasaka pilnīgi skaidri. ASV Augstākā tiesa 2013.gada 25. jūnijā atzina par likumīgu homoseksuālu laulību, atceļot Laulības līguma aizsardzību. Tas, iespējams, šķiet vēsturisks pagrieziens, bet jāatzīst, ka tas ir arī neloģisks un pilnīgi pretdabisks notikums.

Laulība un homoseksualitāte patiesībā ir divi dažādi vārdi un jēdzieni, kuri viens otru izslēdz. Laulība nav vispirms emocionālas saistības, bet gan sociāls līgums. Tā neattiecas uz seksuālām attiecībām, bet uz dzīvi. Ja gribat precīzāk, tā ir juridiski morāla rakstura institūcija, kuras mērķis ir cilvēka dzimuma turpināšana un ģimenes veidošana.  

Homoseksualitāte ir seksuālas saites starp viena dzimuma indivīdiem, kuras dabīgā ceļā nav auglīgas, līdz ar to tās nenoved pie ģimenes izveidošanas. Ģimene ir sabiedrība, kuras primārais mērķis ir dāvāt dzīvību un audzināt bērnus. Tā kā tā ir dzīvības un jaunu cilvēcisku attiecību avots, ģimene ir neaizvietojama un būtiska sabiedrības šūna. To ir apliecinājuši visi filosofi un politologi, taču jo īpaši šo patiesību apliecina pati vēsture. Jau krietni pirms kristietības Senajā Romā ģimene bija civitas (pilsētas) pamatšūna, un laulība bija sociālās stabilitātes garants, kas, saskaņā ar Cicerona ļoti trāpīgo definīciju, veidoja seminarium rei publicae (publisko lietu semināru) (De Officiis, I, 54). Ciceronam ģimene bija visas sabiedrības paraugs, jo sabiedrība rodas ģimenē un no tās izplatās.

Kristietībā laulība tika paaugstināta līdz sakramenta godam, un, kad ienākot barbariem sabruka Romas impērija, vienīgā, kas izdzīvoja un veidoja jaunizveidotās sabiedrības pamatus, bija tieši ģimene. 1000. gada sākumā Eiropas nāciju veidošanās sakrīt ar ģimenes institūcijas attīstību. Vēsturniece Regīna Perno (Regine Pernoud) ir novērojusi, ka, lai labi izprastu viduslaikus, ir nepieciešams saprast, kāda toreiz bija ģimenes organizācija: "tā ir Viduslaiku atslēga un tā laika visoriģinālākā iezīme” (Luce del medioevo, Volpe, 1975, 24.lpp.).

Vārda “nācija” etimoloģija nav saistīta ar izvēli, bet gan dzimšanu, un norāda uz cilvēku kopumu, kuriem ir kopīgas saknes un, kuriem ir asinsradniecība. Viduslaiku sabiedrībā teritorija, kurā valdīja kāda autoritāte (tas attiecas gan uz ģimenes galvu, gan baronu vai karali), dokumentos vienmēr tika dēvēta par tēviju (patria) jeb tēva valdījumu (dominio). Francs Funks Brentano uzsver, ka tēvija sākotnēji bija ģimenes teritorija jeb tēva zeme (īpašums). Pēc tam šis jēdziens tika piedēvēts visai karalistei vai nelielai valstiņai, jo karalis bija tautas tēvs. (L'Ancien Regime, Fayard, Parīze, 1926., 12.-14.lpp.)

Šāda ģimenes koncepcija, kas turpinājās līdz Franču revolūcijai un arī vēlāk,  balstījās idejā, ka cilvēks piedzimst noteiktos vēsturiskos apstākļos, ka ir lietas, kuras viņš nevar ietekmēt, sākot jau ar nāvi, ka cilvēkam ir objektīva un nemaināma daba, kuras pirmsākumi meklējami Dievā, kurš ir kārtības un visuma Radītājs. Šo antropoloģiju noliedza apgaismības laika domātāji un 18. gadsimta materiālisti, kuri izslēdza Dievu no vēstures un sabiedrības, apgalvojot, ka eksistē tikai neierobežots progress, jo vēsturē viss mainās un tuvojas perfekcijai, ieskaitot cilvēku, kurš, saskaņā ar Helvēcija formulu, ir aprobežots līdz "fiziskai sajūtai", tīram dzīvnieciskumam (De l'homme, 1773.). Saskaņā ar evolūcijas vīziju jēdziens "dabisks" nozīmē "spontanitāti" instinktu atbrīvošanā. "Pilsonis" Alfonss Fransuā de Sads (1772 - 1837) no Parīzes Pikē apgabala, un Čārlzs Furjē (Charles Fourier) savā "Falansterā" attīstīja teoriju par nevaldāmu kaislību atbrīvošanu, lai sasniegtu sociālās evolūcijas augstāko punktu. Kamēr šo autoru darbos netikls prieks pieprasa tiesības uz ārlaulības sakariem, Franču revolūcija sekularizē laulību, atdalot civillīgumu no reliģiskā sakramenta, tādā veidā 1791. gadā sākot piedāvāt šķiršanās iespēju. Tā ir radikāla ģimenes institūta reforma, kuru Napoleona kodekss paplašinās visa kontinenta ietvaros (Xavier Martin, Nature humaine et revolution francaise, du siecle des lumieres au Code Napoleon, Dominique Martin Morin, Poitiers, 2002).

Amerikāņu etnologs Luiss Henrijs Morgans (1818 - 1881), pētot Dienvidamerikā dzīvojošo irokēzu cilšu attiecības ģimenē, izveidoja tēlainu stāstu par ģimeni, stāstot, ka primitīvajā sabiedrībā seksuālās attiecības bija absolūti juceklīgas un tās neierobežoja nekādi likumi. Markss un Engels entuziasma pilni atbalstīja šo materiālistisko uzskatu, kurš pierādīja darvinisma teoriju. Frīdriha Engelsa brošūra „Ģimenes, privātīpašuma un valsts sākumi” (1884) ir sava veida uzbrukuma manifests pret sabiedrību nesošajām institūcijām – pirmkārt, ģimeni. Šos uzskatus visa 20.gs. garumā tālāk attīstīja marksisti, lai īstenotu utopisko sabiedrību bez iedalījuma klasēs.

Cilvēka dabas reducēšanu līdz libido un brīvu ļaušanos impulsiem tālāk 20. gadsimtā attīstīja Freida ideju turpinātāji kā Vilhelms Reihs (1897-1957) un Herberts Markus (1898-1979), bet jo īpaši Mišels Fuko, franču filosofs, kurš mira no AIDS 1984. gadā. Viņa „Seksualitātes vēsturi” trijos sējumos var dēvēt par homoseksualitātes ideoloģijas konceptuālu pamatu. Fukoprāt, seksa konceptu ir izdomājusi un izveidojusi tradicionālā vara, lai to varētu izmantot tikai politiski. Seksualitāte tiek atdalīta ne tikai no radīšanas, bet arī no baudas gūšanas, lai kļūtu par tīri "biopolitisku" instrumentu, ar kura palīdzību var uzveikt klasisko varas teoriju.

Fuko ietekmē amerikāniete Džudīta Batlere bija viena no pirmajām autorēm, kas izstrādāja "gender" teoriju „Gender Trouble: Feminism and the Subversion of Identity (1990/1999)”, kas ir pēdējā postmoderno ideoloģiju robeža. "Dzimums" līdz ar to ir subjektīva indivīda uztvere par savu seksuālo identitāti un veido uztveri par piederību kādai klasei, grupai, sociālai kategorijai. Filosofijas pamatā paliek evolucionistu materiālisms, kurš cilvēku redz kā matēriju, kas ir attīstībā, kurai nav savas dabas. Tā ir bezformas matērija, kuru var modelēt pēc sava prāta.  

Martina Rotblata savā „Apartheid of Sex. A manifesto of of the Freedom of Gender” (1995) apgalvo, ka dzimumorgānu, hormonālās, hromosomu atšķirības, pat auglība nav pietiekami iemesli, lai attaisnotu dalījumu sievietēs un vīriešos, un aicina uz cīņu par dzimuma brīvību, kas notiktu paralēli cīņai pret dalījumu rasēs. Tā kā cilvēks ir materiāla "struktūra", kurš ir ielikts evolūcijas procesā esošu struktūru tīklā, tad dalījums sieviešu un vīriešu dzimumā nenāk no dabas, bet gan no dominējošās kultūras, kura veido un piedēvē sieviešu un vīriešu lomas. Seksuālā identitāte neeksistē ne tikai tāpēc, ka nav sievišķās un vīrišķās identitātes, bet arī tāpēc, ka neeksistē cilvēka identitāte. Cilvēks, kuram nav noteiktas un nemaināmas identitātes, uzņemas dažādas identitātes, kas ir saistītas ar dažādiem evolūcijas posmiem.

Šis antropoloģiskais skatījums, kas izšķīdina un izpludina cilvēka identitāti, ir pretstatā katrai spēcīgai realitātei, sākot no laulības, kas, ja arī modernajā sekularizētajā sabiedrībā pastāv "anulējamā" formā, tomēr ir elements, kas norāda uz stabilitāti, kas ir nesavienojama ar postmodernisma "šķidrajām"  un evolucioniskajām idejām. 1968. gada kultūras revolūcija pasludināja ģimenes nāvi, definējot laulību kā "sociālo grēku" tās ekskluzīvisma dēļ. Šodien lesbiešu, geju, biseksuāļu un transvestītu kopienas laulību pieprasa nevis kā galamērķi, bet gan kā vienu no etapiem procesā, kura mērķis ir pavisam cits.

Pieprasījums pēc tā dēvēto geju laulību reģistrācijas patiesībā ir sociopolitiska prasība, kas vēlas tikai un vienīgi atņemt ģimenei sociālo aizsardzību, kas līdz šim tai bija Rietumvalstīs, ņemot vērā tās neaizstājamās funkcijas sabiedrībā. Ņemot vērā šo aspektu, homoseksuālisma ideoloģijas pamats nav tajā, ko tā apstiprina, bet tajā, ko tā noliedz, nevis tajā, ko saka vēlamies, bet tajā, ko patiesi ienīst, ar vienu vārdu sakot, nevis prasībā atzīt laulību un bērnu adopciju, bet vēlmē atsavināt ģimenei tās tiesības un privilēģijas, kuras daudzās valstīs šai institūcijai ir saskaņā ar likumiem un konstitūciju.

Tieši tāpēc prasība pēc homoseksuālas “laulības” ir nedalāmi saistīta ar homofobijas nozieguma ieviešanu. Mikela Marcano avīzē "La Reppublica" 2013. gada 27. jūnijā rakstā „Mūsu kauns” apraksta, ka Itālijā joprojām cilvēki tiek dalīti divās kategorijās - A un B. Homoseksuāļus it kā uzskatot par anormāliem, necienīgiem. “Homoseksuālistu lepnums” piedāvā apvērst otrādi šo perspektīvu un piedāvā dēvēt par necienīgiem, nenormāliem, cilvēkiem ar novirzi visus tos, kas ir homofobi, kas kritizē homoseksualitāti, uzsverot dabīgas ģimenes pārākumu. Tam par spīti šodien pamattiesības, sākot jau no izteiksmes brīvības, visiem garantē likums, ieskaitot homoseksuāļus.

Ja homofobijas likums, sakarā ar kuru eksistē plaša vienošanās, sasniegs mērķi, tiesības uz izteiksmes brīvību tiks atņemtas tikai tiem, kas aizstāv tradicionālo kārtību. Priesteris no kanceles vai profesors no katedras vairs nedrīkstēs prezentēt dabīgo un kristīgo ģimeni kā pārāku par homoseksuālām attiecībām, jo pretējā gadījumā tā būs diskriminācija, kura būs pelnījusi sodu. Tāpēc izteiksmes brīvība Eiropā arvien vairāk tiek ierobežota tieši kristiešiem. Mediķiem saistībā ar abortiem, kā arī pilsētu mēriem un pašvaldību darbiniekiem saistībā ar civillaulībām vai geju laulībām sirdsapziņas iebildumi tiek arvien vairāk ierobežoti, tikmēr vairākās valstīs kristieši vispār nedrīkst izpaust pret homoseksualitāti vērstu viedokli, ne arī atsaukties uz Bībeli, jo tādā gadījumā viņiem tiek aizvērta mute un viņi saņem sodu par naida runu.

Arī valstis, kurās ir sena kristīgā tradīcija, ir sākušas savā likumdošanā ieviest likumus par jaunu noziegumu, kas ir naida runa un kuru attiecina uz diskrimināciju un naidu pret indivīdiem, ja iemesls ir kāds īpašs cēlonis, piemēram seksuālā orientācija vai dzimuma identitāte. 12 ES dalībvalstīs (Beļģijā, Dānijā, Vācijā, Igaunijā, Spānijā, Francijā, Īrijā, Latvijā, Basku zemē, Portugālē, Rumānijā un Šveicē), arī Ziemeļīrijā tiek uzskatīts par noziegumu izteikt kritiku, pamatojoties uz seksuālo orientāciju. Citās ES dalībvalstīs lesbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu kritizēšana netiek īpaši definēta kā noziegums. Relatīvistu lobijs vēlētos, lai ES būtu vienota likumdošana, kura apspiež jebkuru diskriminācijas formu, pat ja tā ir tikai verbāla.

2012. gada 24. maijā Eiropas Parlaments balsoja par rezolūciju, kas nostājās pret homofobiju un transfobiju Eiropā, "spēcīgi nosodot diskrimināciju, kura balstās seksuālajā orientācijā un dzimuma identitātē" un mudinot visas ES dalībvalstis garantēt lesbiešu, geju un transseksuāļu aizsardzību no homofobām diskusijām, kas kūda uz naidu, un no vardarbības pret šiem cilvēkiem. Ar to patiesībā tiek plānots kavēt jebkuru tiešu kritiku, kas vērsta pret homoseksuāļu un transseksuāļu dzīvesveidu. Tādā veidā stingri sākam pielietot juridisko kategoriju "nediskriminācija", kuru piedāvā Nicas traktāta 21. punkts, kas ir ieviests no ES pamattiesību hartas.

Princips ir tikai šķietami jauns, jo patiesībā runa ir par seno jakobīņu konceptu par absolūto vienlīdzību, taču kuru no jauna piedāvā ar citiem vārdiem. Patiesībā ir grūti atrast tik neskaidru terminu kā diskriminācija. Taisnīguma ideja, kura savā klasiskajā definīcijā nozīmē piedēvēt jebkuram to, kas viņam ir (suum ciunque tribuere), jau ietver sevī nelielu "diskriminācijas" formu. Katrs likums patiesībā zināmā mērā ir spiests "diskriminēt" tādēļ vien, ka nosaka, kas ir taisnīgi un kas nē, kas ir aizliegts un atļauts, tādā veidā ierobežojot vienus un atbalstot otrus.

Prasība nediskriminēt seksuālo orientāciju nozīmē izmantot ļoti izlīdzinošu kritēriju, kas padara par līdzvērtīgām visas izvēles, lai kādas tās būtu. Izlīdzinošais kritērijs veicinās to, ka juridiski tiks aizstāvēta katra morālo traucējumu norma, sākot no homoseksuālām attiecībām līdz poligāmijai, no pedofīlijas līdz incestam, vismaz tādos gadījumos, kad subjekti tam piekrīt un tiek izslēgta tieša vardarbība. Visus šo seksuālo orientāciju pretiniekus likums varēs saukt pie atbildības.

ASV prezidents Baraks Obama "homoseksuālajā laulībā" ir saskatījis tādu demokrātisko principu kā brīvība un vienlīdzība stingru piemērošanu. Patiesībā brīvība un vienlīdzība ir vērtības, kuras harmonijā ir tad, ja tiek attiecinātas uz to Patiesību un Labumu, kas šīs vērtības ietver. Jēzus Evaņģēlijā saka: "Jūs atzīstiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus" (Jņ 8,32) Tādā pašā veidā varam apgalvot: "Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs vienlīdzīgus." Nepastāv brīvība vai vienlīdzība ārpus Patiesības, kuru relatīvisti, neskatoties uz viņu pretējo viedokli, nav spējīgi atcelt. Kad brīvība un vienlīdzība pieprasa atbrīvošanos no Patiesības un Labuma, kļūstot par absolūtām vērtībām, tās nenovēršami saduras savā starpā.

Lai ieraudzītu šī vēl neatrisinātā konflikta sarkanās līnijas, būtu vēlreiz jāpārlasa klasiķa Jakoba Talmona (Jakob Talmon) darbs „Totalitārās demokrātijas saknes” vai arī Ērika fon Kunelta-Ledina (Erik von Kuehnelt-Leddhin) darbus „Brīvība vai vienlīdzība. Mūsdienu izaicinājums” vai „Atskats uz kreisumu. No de Sada un Marksa līdz Hitleram un Polam Potam” (Leftism Revisted. From de Sade and Marx to Hitler and Pol Pot).

Vienlīdzīguma aizstāvjiem ir jāierobežo sava brīvība tā iemesla dēļ vien, ka dabā pilnīga vienlīdzība nepastāv, jo eksistē tikai objektīva un neizskaužama daba. Abstrakcijas var tikt uzspiestas tikai ar spēku, bet daba, kad pret to izturas ar vardabību, saceļas. Homoseksuāļi bezjēdzīgi cenšas izlīdzināt seksuālās atšķirības starp sievietēm un vīriešiem tieši tāpat kā jakobīņi bezjēdzīgi centās iznīcināt reliģiju un komunisti – privātīpašumu. Nav iespējams ar dekrētu atcelt faktu, ka ģenētiski cilvēks piedzimst kā vīrietis vai sieviete kādā noteiktā ģimenē, valstī, kurā ir noteikta kultūra un tradīcijas.

Vārdā “tradīcija” apvienojas ikvienas civilizācijas pamatprincipi, kas balstās esamības filosofijā un atspoguļojās visas sabiedrības uzskatos. Sabiedrības uzskati, kā to savā darbā „Sabiedrības uzskati, esamības filosofija un dogmātiskās formulas” skaidro tēvs Redžinalds Garigu-Lagranžs (Reginald Garrigou-Lagrange), sastāv no noteikta skaita skaidru principu, kas dod iespēju atšķirt labo no ļaunā, patieso no nepatiesā, skaisto no neglītā, vienu dzīvu būtni no otras un esamību no nekā. Te ir runa par filosofiju, kas pastāv pirms filosofijas, jo spontāni tā ir visu zināšanu pamatā. Tikai ar tādu sabiedrības uzskatu pastāvēšanu var izskaidrot to spontāno reakciju, kas notika Francijā, un šādai reakcijai pret „homoseksuālo laulību” būtu jāizplatās arī citās valstīs.

Sanfrancisko arhibīskaps Salvatore Kordileone, komentējot ASV Augstākās tiesas spriedumu, apgalvoja: „Nedrīkstam piekāpties netaisnības priekšā. Nedrīkstam klusēt. Tāpēc arī kustības, kuras tagad rodas, kā piemēram, Francijā ģimenes aizstāvībai vai Itālijā dzīvības aizstāvībai, ir jāatbalsta!” (intervija ar Benediktu Frigerio, „Temp.it”, 2013.gada 28.jūn). Itāļu Gājiens “Par dzīvību” vai franču sociālā kustība “Manif pur tus” (Manifs pour tous – Manifestācija visiem) ir balstīti tādos sabiedrības uzskatos, kuram modernā pasaule ir pagriezusi muguru, nesot šodien redzamos postošos rezultātus. Ģimene un dzīvība nav principi, par kuriem var tirgoties, jo šie principi ir sakņoti esamības filosofijā un dabas likumā.

Homoseksuāļu laulība ir pretdabiska un pretrunīga, tāpēc arī pašiznīcinoša un grauj sociālo kārtību. Dabā ir instinkti jeb tieksmes, kas liek dzīvniekiem apmierināt savas vajadzības. Tās vienmēr ir savstarpēji saistītas, nekad nav pretrunīgas, jo tām ir mērķis, kaut arī dzīvnieki, kas veic kādu darbību, neapzinās to mērķi. Cilvēkiem ir tādi paši instinkti kā dzīvniekiem, bet, atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēki iekšēji tiecas pēc patiesības un labuma, no kā izriet dabiskā likuma saturs un priekšraksti.

Rīkoties saskaņā ar dabu nenozīmē apmierināt savus impulsus, bet reaģēt saskaņā ar prātu, jo dabu nevajag saprast fiziski bioloģiskā veidā, bet gan metafiziskā un morālā veidā. Dzīvības un ģimenes aizsardzības iniciatīvas Eiropā un ASV ir balstītas eksistences filosofijā, bet vēl jo vairāk nemainīgā pārliecībā, ka dievišķais un dabas likums nedrīkst palikt tikai privātajā sfērā un tam ir jāparādās publiskajā sfērā, lai atjaunotu to civilo kārtību, kas šodien ir izkropļota.

Avots:, Roberto de Mattei,“Matrimonio e omossesualità si escludono a vicenda, Il Foglio, 03.07.2013.
Foto: cbecker-tours, flickr

Tulkoja: Ilze Mežniece

Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 24 Marts 2015 07:17

Jaunākie raksti