Svētais Gars un Jēzus dvaša

Ceturtdiena, 15 Jūnijs 2017 10:49

Tu nevari sajust kāda cilvēka dvašu, ja vien neatrodies ļoti tuvu viņam. Tas var notikt, ja, piemēram, uzklausām kāda aizgājēja pēdējos izdvestos vārdus. Tas var notikt arī divu mīlētāju starpā tūlīt pēc savstarpēja skūpsta; vai arī dažās kultūrās – nobučojot kādu uz vaiga. Iespējams, ka tas notiek, piemēram, mātei noskūpstot savu jaundzimušo bērnu.

Lai sajustu kāda cilvēka dvašu, pamatā ir jāsajūt kāda cilvēka fiziskais tuvums; tas balstās mūsu ķermeņa sajūtās.

Lasot Jāņa evaņģēlija 20.nodaļu, mēs dažkārt aizmirstam šo fizisko dvašu, ko Jēzus sniedz saviem mācekļiem. Vēlreiz izlasīsim šo Evaņģēlija fragmentu, paturot prātā tikko pārrunāto aspektu:

„Kad tanī pat pirmajā nedēļas dienā, vakaram iestājoties, aiz bailēm no jūdiem durvis, kur mācekļi bija sapulcējušies, bija aizslēgtas, Jēzus atnāca un nostājās viņu vidū, un sacīja tiem: Miers jums! Un Viņš, to pateicis, tiem rādīja rokas un sānus. Tad mācekļi, redzēdami Kungu, kļuva līksmi. Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es jūs sūtu. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti” ( 20, 19-23).

Pārdomājiet, cik tuvu mācekļiem vajadzēja atrasties, lai sajustu Jēzus dvašu, un kā viņi jutās tajā brīdī. Šī tikšanās, šķietami uzlūkota Vasarsvētku tikšanās noskaņā, atklāj dziļu patiesību: mūsu Svētā Gara pieredze ir atkarīga no mūsu tuvības ar Jēzu Kristu.

Svētais Augustīns to izprata. „Lai viņi kļūst par Kristus Miesu, ja vēlas dzīvot Kristus Garā. Neviens nespēj dzīvot Kristus Garā, ja vien vispirms nekļūst par Kristus Miesu,” viņš rakstīja savā uzrunā par Dzīvības Maizi Jāņa evaņģēlija 6.nodaļā.

Šeit Augustīns brīdina tos kristiešus, kuri ir garīgi, nevis ticīgi – respektīvi tos, kuri apliecina, ka seko Kristum, bet nevēlas piederēt Viņa Baznīcai. Bīskaps Roberts Barrons reiz teica: „Tas ir līdzīgi tam, kā teikt: tu man patīc, bet es nevēlos atrasties tavā tuvumā.”

Svētais Augustīns šeit pielieto analoģiju ar cilvēka personu. Ikviens no mums, viņš saka, ir dvēsele un miesa. Saskaņā ar Augustīna mācību, dvēsele, kas ir neredzams gars, dzīvina mūsu miesu. Līdz ar to mēs esam vienoti ar Kristus Miesu: „Vai tu tad dzīvo saskaņā ar Kristus Garu? Esi iekļauts Kristus Miesā. Manu miesu nedzīvina tavs gars, bet gan manējais, gluži tāpat – tavu miesu dzīvina tavs gars. Tas atklāj, ka Kristus Miesa nespēj dzīvot bez Kristus Gara.”

Šeit Augustīns mūs aizved pie pagrieziena punkta: tāpat kā mums ir jābūt ietvertiem Kristus Miesā, lai saņemtu Kristus Garu, gluži tāpat Gars mums palīdz arī būt ietvertiem Viņa Miesā. Atceries, ka Iemiesotais Dievs tika ieņemts no Svētā Gara. Tāpat ir ar Viņa Mistisko Miesu: tieši Svētais Gars liek mums atdzimt Kristības sakramentā, gluži tāpat Svētais Gars arī padara Kristu klātesošu Euharistijā.

Turklāt Svētais Gars vada mūs ticībā Kristum un piepilda mūs ar žēlastību. Katehismā ir teikts: Svētais Gars sagatavo cilvēkus un dāvā Savu žēlastību, lai viņi spētu tuvoties Kristum. Gars viņiem atklāj augšāmcēlušos Kungu, atgādina viņiem Viņa vārdus, kā arī apgaismo viņu prātus, lai tie spētu izprast Viņa Nāvi un Augšāmcelšanos.

Bibliskais Svētā Gara attēlojums kā Kristus dvaša ir saistīts ar iemiesošanos īpašā veidā. Iemiesošanās brīdī Dievs, kurš ir mūžīgs, pieņēma mūsu mirstīgo dabu, mūsu miesu un asinis – visu, kas parasti norāda uz nāvi un iznīcību. Protams, tas nenotika ar Iemiesoto Dievu. Viņa Miesas Augšāmcelšanās tādējādi parāda, ka arī mūsu iznīcīgā miesa reiz piedzīvos mūžīgo dzīvi.

Šis apsolījums ir apliecināts un apstiprināts caur Svēto Garu. Vēlreiz to spilgti apliecina tieši tas, ka Svētais Gars ir attēlots kā dvaša. Jo, kas gan vēl spilgtāk spētu parādīt cilvēka dabas gaistošo raksturu kā viņa paša dvaša? Tas ir spilgti atklāts Psalmos: „Mans mūža ilgums nav nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās!” (Ps 39,6). „Cilvēks ir kā dvašas pūsma, viņa dzīves laiks ir kā ēna, kas ātri pārlaižas pāri” (Ps 144,4).

Līdz ar to Svētajā Garā mūsu mirstības simbols tiek pārveidots mūžības simbolā, tieši tāpāt kā Svētais Gars pats pārveidos mūsu cilvēcisko būtību, lai mēs varētu kļūt līdzdalībnieki dievišķajā dzīvē.

Avots: Stephen Beale, The Holy Spirit and the Breath of Jesus, catholicexchange.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: Art4TheGlryOfGod by Sharon, flickr.com