„Es vairs neticu Dievam”- kad jūsu bērni noraida ticību

Pirmdiena, 29 Maijs 2017 09:34

Es esmu dzirdējis no daudziem vecākiem par šo problēmu, kad viņu bērni noliedz savu ticību. Situācija no situācijas nedaudz atšķiras, tomēr tā vienmēr ir sāpīga pieredze, kas pašos pamatos ir visai līdzīga.

Kādu dienu mans dēls/meita atteicās iet uz baznīcu. Viņa/viņš man paziņoja, ka vairs netic tam visam. Mums pat tādēļ izcēlās konflikts. Es nespēju to saprast. Man nekad iepriekš nebija šādas problēmas. Kad viņa/viņš vēl bija mazs, viņiem patika doties uz baznīcu. Viņš bieži vien piekalpoja pie altāra (lasīja lasījumus, dziedāja korī)! Kādēļ tagad viņš/viņa tik ietiepīgi atsakās apmeklēt baznīcu?

Kad pusaudži atsakās doties uz baznīcu, tam parasti ir visai maz sakara ar viņu faktisko ticību Dievam vai Baznīcai. Parasti, ja pusaudzis atklāti noraida savu ticību, tam var būt divi iemesli: personiska saskare ar ciešanām, vai arī cenšanās saraut savas attiecības ar jums.

Pusaudži un ciešanu problemātika:

Viens no visizplatītākajiem iemesliem, kādēļ pusaudži „atmet” ticību ir viņu personiskā pieredze saskaroties ar ciešanām, ko viņi nespēj izskaidrot.

„Man ir draugs, kurš ir gejs. Bet Baznīca apgalvo, ka homoseksualitāte ir grēks. Es tam visam vairs neticu.”

„Mans draugs nomira no leikēmijas. Ja Dievs patiešām būtu, tad Viņš būtu to izglābis.”

„Mani vecāki tagad šķiras. Viņi vienmēr gāja uz baznīcu. Viņi ir tādi liekuļi.”

Vispārīgi runājot, ar pusaudžiem, kuri šāda iemesla dēļ saskaras ar ticības krīzi, bieži vien to sāk aplūkot filozofiskā gaismā. „Ir tik daudz ciešanu pasaulē. Kā Dievs var pieļaut, ka visi šie cilvēki cieš. Es nespēju ticēt Dievam, kas visu to pieļauj.”

Neskatoties pat uz savu pusaudžu nostāju – visu to pārfrāzēt filozofiskās dilemmās – tomēr vecākiem vajadzētu izvairīties no kārdinājuma šo problēmu aplūkot un risināt intelektuālā līmenī. Visiem vecāku izteiktajiem intelektuālajiem apgalvojumiem nebūs gaidīto augļu, jo tīņi, arī tie, kuri jau gandrīz ir sasnieguši pusaudžu vecumu, pārsvarā ir emocionāli, nevis abstrakti domātāji. Pusaudži agrīnajā stadijā izdara „formālas darbības” (t.i., filozofisku, abstraktu domāšanu). Viņi lieliski spēj uzdot grūtus jautājumus, kā arī domāt dziļas domas, bet tomēr viņi nespēj pilnībā tajās orientēties. Pusaudža mēģinājumi veikt analītisku domāšanu parasti noved pie spriedelējumiem, nevis „spīdošām atklāsmēm”.

Vecākiem, kuru bērni piedzīvo šādu ticības krīzi, vajadzētu atcerēties, ka viņu bērnu centieni izprast šo abstrakto jautājumu ir maldinoši. Vienmēr, vienmēr, vienmēr ir kāda personiska sāpīga pieredze, kas tīnim liek uzdot šos eksistenciālos jautājumus vai arī uzdod jautājumus par mīlošā Dieva eksistenci. Vislabākā atbilde uz šiem meklējumiem ir izveidot attiecības ar savu tīņa vecuma bērnu, palīdzēt viņam vai viņai identificēt šo konkrēto, sāpīgo pieredzi, uzsverot šīs intelektuālās neticības maldus un – iejūtīgi – „strādāt” ar šīm sāpēm. Dažkārt tam ir nepieciešama profesionāla palīdzība. Labās ziņas ir tās – vairumā gadījumu, ja sāpinātais pusaudzis sastopas ar savu vecāku mīlošo, iejūtīgo, efektīvo rīcību attiecībā uz viņu sāpēm, tad visbiežāk viņu ticība atgriezīsies.

Ticības zaudēšana kā kontaktēšanās pārtraukšana

Vēl viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tīņi zaudē savu ticību, ir tāpēc, ka viņi ir dusmīgi uz saviem vecākiem un šis ir veids, kā viņi cenšas tiem „atmaksāt”. Pēc manas pieredzes 85% no tīņiem tieši šī iemesla dēļ novēršas no Dieva un Baznīcas (10%, jo saskaras ar personisku ciešanu pieredzi, savukārt 5% ir citi iemesli šādam lēmumam).

Šajā situācijā tīņi bieži vien jūt, ka Dievs un ticība ir tās jomas, kurās viņu vecāki ir pārāk stingri un valdonīgi. Viņi ir nikni par vecāku uzstādītajiem noteikumiem un, kaut kāda iemesla dēļ, viņi ir pārliecināti, ka visi šie notiekumi tiešā veidā ir izrietoši no viņu vecāku ticības. Respektīvi, pusaudži nav dusmīgi par noteikumiem kā tādiem, bet gan par drastisko pieeju šiem noteikumiem, kāda viņiem tiek uzstādīta. Citiem vārdiem runājot, pusaudzis jūt, ka viņam ir dažādas nepieciešamības, ko viņa vecāki nerespektē, kā arī nevēlās ieklausīties; tās ir vajadzības, kuras vecāku uzstādītie noteikumi absolūti nerespektē. Tā visa rezultātā – viņš piedzīvo, ka viņa vecāki, viņa vecāku noteikumi un līdz ar to arī viņa vecāku ticība ir kā šķēršļi viņa izaugsmei, neatkarībai un labklājībai. Šajā brīdī pusaudzis apjauš, ka vienīgais veids kā viņš var „būt viņš pats” ir noraidīt – un pat dusmās vērsties pret to – šo noteikumu avotu, kas apdraud viņa izaugsmes spēju un iespēju kļūt par neatkarīgu cilvēku.

Arī šajā situācijā pusaudža noraidošā attieksme pret ticību faktiski neskar pašu ticību. Tas ir dziļāku un ļoti nopietnu attiecību simptoms, kā arī ļoti nopietnu attiecību problēma starp vecākiem un bērnu, vai arī visas ģimenes ietvaros.

Dziedinot rētas: divi soļi

Ir nepieciešamas divas lietas, lai dziedinātu šīs rētas.

Pirmkārt, vecākiem vajag ļoti nopietni pievērsties šo attiecību veidošanai. Viņiem vajag apņemties regulāri aci pret aci veidot šīs attiecības, it īpaši ja pusaudzis tām pretojas. Katru reizi tās vajag padarīt pēc iespējas patīkamākas; nekādu „smadzeņu skalošanu” vai lekciju. Vēl labāk ir darīt kopā kaut ko, kur jūsu bērns ir labāks par jums. Izņēmuma kārtā ļaujiet, lai bērns jums kaut ko iemāca. Centieties būt līdzjūtīgi. Cieņa parāda, ka jūs viņos esat vairāk ieinteresēti nekā savos uzskatos.

Turklāt vecākiem ģimenes dzīvi vajag padarīt pēc iespējas patīkamāku un intīmāku, kā arī viņi ir atbildīgi, lai ar jebkuriem saprātīgiem līdzekļiem mazinātu konfliktu draudus starp viņiem un viņu dēlu vai meitu. Viņiem arī ir daudz jādara – izvēloties savas cīņas. Jūs varat atkal no jauna aplūkot vissvarīgākos noteikumus (t.i., pamata cieņu, drošību un kārtību) un apzināti ļaut, lai viss pārējais pašlaik iet it kā pašplūsmā. Jūs varat atkal pievērsties citiem, mazāk nopietniem noteikumiem, tomēr arī svarīgiem uzvedības un attieksmes jautājumiem, kad saskarsme atkal no jauna ir atjaunota.

Otrkārt, vecākiem vajag uzmanīgi sekot līdzi tam, kā palīdzēt savam pusaudzim izpildīt viņam mulsinošos vecāku noteikumus. Palielinot savstarpējo saskarsmi, pavadot arvien vairāk laika kopā divatā, padarot ģimenes dzīvi arvien patīkamāku un intīmāku, kā arī palīdzot dažādajās cīņās – tas viss pusaudzim palīdzēs kļūt atvērtākam, lai pastāstītu, kas viņam ir nepieciešams un kāpēc? Tas vecākiem sniegs iespēju atrast iedarbīgus un efektīvus veidus, lai palīdzētu pusaudzim apmierināt savas vajadzības, nevis visu laiku dzirdēt aizliegumu – „nē”. Jo vairāk pusaudzis manīs, ka vecāki cenšas apmierināt arī viņa vajadzības, nevis visu laiku ignorēt tās, jo vairāk pusaudzis vēlēsies redzēt savus vecākus kā padomdevējus. Vecāku kā padomdevēju statusa atjaunošana pusaudža acīs ļaus viņiem pieņemt vecāku pūliņus veidot pusaudža ticības, vērtību un pasaules uzskatu.

Jo efektīvāk jūs atradīsiet un īstenosiet apmierinošus, labi izvēlētus, alternatīvus veidus, lai apmierinātu jūsu pusaudžu vajadzības, nevis vienīgi tos ignorējot, jo vairāk jūs piedzīvosiet, ka jūsu pusaudzis atveras Dievam un Baznīcai.

Beidzamā piebilde

Tikai atcerieties, ja jūsu pusaudzis atsakās doties uz baznīcu, atsaucoties uz savām vērtībām, nevēlas vairs ticēt Dievam, neuzskatiet to „tikai par tādu attīstības fāzi”. Sāciet risināt problēmas, kas slēpjas aiz anti-reliģiskajiem pusaudža uzskatiem, un jūs redzēsiet, ka ticība no jauna uzplauks viņā.

Avots: Dr. Gregory Popcak, „I Don’t Believe in God Anymore”- When Your Kids Reject the Faith”, catholicexchange.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: Walt Jabsco, flickr.com