Svētums kā pašrealizācijas kalngals

Ceturtdiena, 06 Aprīlis 2017 10:19

Dzīves laikā mēs ilgojamies pēc dažāda veida brīnumiem. Tomēr vislielākais brīnums, uz ko mums būtu jāgaida, un kas mainītu ne tikai mūs, bet arī cilvēkus mums apkārt, ir mūsu pašu svētums.

«Un mēs visi, kad atklātām sejām skatāmies Kunga godībā, it kā no Kunga Gara tiekam pārveidoti tanī pat attēlā no spožuma spožumā.» (2. Korintiešiem 3,18)

Iespējams, Tu ilgojies būt labs, tomēr tas neizdodas. Varbūt Tu bieži kļūsti neapmierināts ar sevi, dusmojies uz sevi savu trūkumu un vājumu dēļ, kas savukārt negatīvi Tavas attiecības ar tuviniekiem vai padotajiem. Droši vien, Tavā apziņā pastāv ideāls paštēls, ko Tu nespēj sasniegt.

Garīgajā dzīvē sātans parasti kārdina cilvēku šaubīties par savām spējām un pašcieņu – „tu neesi cienīgs, tu nekam neesi derīgs". Diemžēl dažreiz arī vecāki tā izturas pret saviem bērniem. Taču Dievs saka, ka tā nav taisnība: mēs esam īpaši, mēs esam lieliski. Debesu Tēvs ar apbrīnu uzlūko to mākslas darbu, ko Viņš vēlas izveidot Tevī, jo Tu esi Viņa bērns. Tev jābūt svētam, un cilvēkiem tas jāapbrīno. Tu jautāsi – kā tas var būt? Tas paliek Dieva ziņā, jo Viņš pats dara cilvēku svētu. 

Ilgas pēc ideāliem

Psiholoģijā tiek runāts par „ideālo Es”, pie kā mēs visi tiecamies. Piemēram, jaunieši cenšas līdzināties mūzikas vai sporta zvaigznēm. Jauniešus piesaista šo cilvēku personība, viņi vēlas tos atdarināt uzvedībā un ģērbšanas stilā, uzskatos un dzīvesveidā. Var teikt, ka jauniem cilvēkiem tas ir pašrealizācijas ceļš, veids, kā apstiprināt savu cieņu. Šī vēlme bieži rodas personības krīzes rezultātā, kas saistīts ar zemu pašvērtējumu, kad cilvēkam šķiet, ka viņš sastāv tikai un vienīgi no trūkumiem. 

Pēc pašrealizācijas ilgojas ne tikai jaunieši. Katrs no mums kaut kādā mērā grib būt apmierināts ar sevi. Galu galā mēs ilgojamies kļūt par kaut ko lielāku, nekā mēs esam. „Reālais Es”, kas šodien sniedz gandarījumu, rīt būs nepietiekams. 

Dieva Atklāsme parāda vēl vienu faktoru, kas saistīts ar pārdabisko sfēru, un attiecībā pret ko psiholoģija ir bezspēcīga: mūs pārpilda ilgas un gaidas, ko nav lemts pilnībā piepildīt šeit, virs zemes. Tās piemīt katram no mums, kaut arī apslēptā veidā, kā tas ir bijis samariešu sievietei no Jāņa evaņģēlija 4. nodaļas. 

Tomēr Jēzus spēj šīs ilgas "izcelt" un atklāt, jo esam aicināti Dievišķai dzīvei, bezgalībai, transcendencei. Šis mērķis mūs pārsniedz, piešķir laimes pilnību, pārspēj cilvēciskas spējas. Tādēļ katram no mums vienmēr būs sajūta, ka mums kaut kā pietrūkst, ka mēs ilgojamies pēc kaut kā lielāka.

Identificēties ar Kristu

Cilvēks nesasniedz mieru, kamēr viņa sirds nepiepildās ar Dievu. Līdz ar to arī izcilas personības nespēj kļūt par mūsu ideālu. Ideāls ir tikai Dievs – Dieva Dēls, Kurš kļuvis cilvēks, Jēzus Kristus. Viņš ir mūsu ceļš, patiesība un dzīvība, ar Viņu mums ir jāidentificējas. Viņš pats ilgojas ar mums savienoties un dzīvot mūsos: „Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā.” 

 „Viņš un mēs… Kristus pilnība: Galva un locekļi,” raksta sv.Augustīns. Savā Mistiskajā Miesā, kas ir Baznīca, Viņš piešķir vietu katram no mums, ilgojoties, lai Viņam būtu tik daudz attēlu, cik ir cilvēku. 

Mūsu ideāls ir Jēzus. Viņš vēlas katru no mums padarīt par savu mākslas darbu. Viņš iemieso to, pēc kā ilgojamies, un Viņš grib mums to sniegt. Jēzus vēlas, lai mēs visos saskatītu Viņa attēlu, un lai citi saskatītu Viņa attēlu mūsos. Kad tas notiks, varēs teikt, ka Tevī dzīvo Dievs un Tu dzīvo Viņa dzīvi. Tad Tu tik tiešām kļūsi pats par sevi, sasniedzot pilnīgu pašrealizāciju.

 

Avots: Nācaretes Ģimeņu Kustības formācijas materiāli, rrn.info.pl

Publicitātes foto

 

Tulkoja Marks Jermaks