Mīlot dzīvību, Āfrika pret homoseksualitāti

Pirmdiena, 16 Marts 2015 23:47

/Anna Bono/

39 no 54 Āfrikas valstīm par homoseksualitāti soda ar ieslodzījumu, dažās par to draud pat nāvessods. Visās valstīs, izņemot Dienvidāfriku, ir aizliegtas homoseksuālu pāru laulības. Etiopijā jau tagad par homoseksualitāti var sodīt ar ieslodzījumu līdz 15 gadiem, bet valstī gatavojas pieņemt jaunu likumu pret homoseksualitāti, saskaņā ar kuru uz šiem noziegumiem nevarēs attiecināt amnestiju. Arī citas valstis, tostarp Kamerūna un Tanzānija, gatavojas izdot līdzīgus likumus. Nigērijā tas jau ir paveikts, pieņemot ļoti nopietnus soda mērus. Arī Ugandā spēkā esošie likumi tagad ir vēl stingrāki. Tas viss tiek veikts, lai vienu par visām reizēm apmierinātu vairākuma pieprasījumu, vēlmes un vajadzības, jo āfrikāņi neatzīst viendzimuma pāru attiecības un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt runājam par geju laulībām.

To apstiprināja kāds „Pew Research Centre” 2013. gadā veikts pētījums „Attieksme pret homoseksualitāti pasaulē”. Lielāks atbalsts homoseksualitātei ir sekulārajās un bagātākajās valstīs. Pētījumam izvēlētajās Āfrikas valstīs pret homoseksualitāti ir vairāk nekā 90% iedzīvotāju, izņemot Dienvidāfriku, kur šis rādītājs ir 61%. Visvairāk pret homoseksualitāti noskaņoti ir Nigērijas iedzīvotāji – 98% un Ugandas, Ganas, Senegālas iedzīvotāji – 96%.

Reaģējot uz Nigērijā un Ugandā pieņemtajiem likumiem, skandāli un apvainojumi bija tik lieli, ka ar vienu vēzienu tika atcelts iepriekš piekoptais kultūras relatīvisms, kas bija tik ļoti iesakņojies, ka gadu desmitiem ilgi daudzi pētnieki, akadēmiķi, politiķi un misionāri attaisnoja vietējo cilšu tradīcijas pat tad, ja tās rupji pārkāpa cilvēktiesības, un, iespējams, atainoja tur esošo vardarbību daudz mazākā mērā, nekā tas patiesībā bija. Ļoti bieži tika izteikta frāze: „Kādas mums ir tiesības spriest par institūcijām, kuras atšķiras no mūsējām?” Tas tika attiecināts arī uz piespiedu laulībām, uz līgavas cenu, līdz pat nesenajiem gadījumiem par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kas, par laimi, tagad ir nosodīts. Taču citas valstis un starptautiskās organizācijas uz to nereaģēja tā, kā tagad to dara attiecībā uz homofobiju.

ASV, Francija, Dānija, Zviedrija, Holande bija pirmās valstis, kas ierunājās par sankcijām un finansiālās palīdzības ierobežošanu Ugandai jau divas dienas pēc likuma par homoseksualitāti spēkā stāšanās, tas ir, 24. februārī. 27. februārī Pasaules banka paziņoja par 90 miljonu liela aizdevuma apturēšanu, kas bija paredzēts Ugandas medicīnas sistēmai. 13. martā Eiropas Parlaments nobalsoja par ekonomiskām sankcijām un sadarbības pārtraukšanu ar Nigēriju un Ugandu un jebkuru citu Āfrikas valsti, kura atteiksies pievienoties Eiropas iestrādēm attiecībā uz homofobiju. Tiek pieļauts, ka notiek atriebība attiecībā pret tām valstīm un organizācijām, kas turpina sniegt palīdzību šajās valstīs.

Tomēr netiek diskutēts par to, ka katrai valstij ir tiesības pēc saviem ieskatiem izmantot saņemto naudu. Tieši pretēji, jau no paša sākuma summas, kas bija domātas starptautiskai sadarbībai attīstības nolūkā, bija jāpiešķir uz noteiktiem nosacījumiem, pēc tam pārbaudot to atbilstību. Tomēr, piemēram, joprojām tiek finansēta Somālijas valdība, kaut gan visi labi zina, ka valsts politiskie līderi divas trešdaļas saņemtās summas nenovada valsts budžetā un 98% somāliešu meiteņu tiek kropļoti dzimumorgāni.

Patiesībā, iespējams, tā ir pirmā reize, kad Rietumu valstis sāk kādu spēcīgu un vienprātīgu iniciatīvu, aizstāvot noteiktu cilvēku kategoriju. Āfrikāņi uz to atbild, pasludinot tiesības saglabāt un kopt pašiem savas vērtības. Nigērijas Bīskapu konference nostājas tautas pusē: „Homoseksuālas attiecības ir pretrunā ar visu to, ko aizstāvam. (..) Āfrikā pieņemam laulību starp vīrieti un sievieti (..) Tās vienmēr ir bijušas mūsu vērtības, un mums nav jāpiekāpjas Rietumiem.” Ugandas prezidents Joveri Museveni sacīja, ka, parakstot likumu, vēlējies pierādīt „Ugandas neatkarību attiecībā pret Rietumu provokācijām un spiedienu”.

Gatavojoties veikt pasākumus, kas izraisīs spēcīgas ekonomiskās un sociālās sekas (Ugandas bilancē 20% ienākumu veido Rietumu donori, Ugandas monētas vērtība tirgū kritās, tiklīdz tika paziņots par pirmo līdzekļu „griešanu”), mums vismaz ir jāsaprot, ko aizstāv āfrikāņi, nosodot homoseksualitāti.

Viņuprāt homoseksualitāte, pirmkārt, noliedz un apdraud vienu svarīgu vērtību, kas gadsimtiem tika uzskatīta par galveno, par tādu, no kuras nevar atteikties, kura ir bijusi neaizskaramu institūciju pamatā. Tie ir raduraksti jeb tradicionālā ģimenes kopiena, kurā tiek sargāta un atjaunota dzīvība, ko veido viena senča pēcnācēji – dzīvie, mirušie un vēl nedzimušie.

Lai nodrošinātu izdzīvošanu un saglabāšanos uz mūžiem, vajadzēja darīt visu iespējamo, lai neviena no pēcnācēju dzimtām netiktu pārtraukta. Tāpēc visu cilvēku pienākums, tiesības un mērķis, izņemot dažus, kuriem bija īpašas sociālas lomas, bija izveidot ģimeni, radīt bērnus, ievērojot noteikumus, kas garantē, ka jaundzimušie turpina konkrēto pēcnācēju dzimtu. Izvairīšanās no šī pienākuma apdraudot savus radurakstus, nebija iedomājama – tā bija nepiedodama un nepieņemama nodevība.

Tas bija tik svarīgi, lai nevienos radurakstos nerastos pārrāvums, ka āfrikāņi izveidoja institūcijas, lai nodrošinātu, ka neviens cilvēks nenomirtu bez mantiniekiem. Viena no tām ir levirāts, kad atraitnei pēc vīra nāves bija jāaprec mirušā vīra brālis vai brālēns. Šajās attiecībās pirmdzimtais tika uzskatīts par mirušā vīra bērnu un līdz ar to turpināja viņa dzimtu. Piemēram, Nuer un Igbo ciltīs bija iedibināta laulības forma, kurā atraitne pieņēma mirušā vīra statusu. Līdz ar to viņa drīkstēja apprecēt sievieti, kuras uzdevums bija stāties seksuālās attiecībās ar vīriešiem, lai radītu bērnus, kuri pēc tam būtu piederīgi mirušā dzimtai.

Lai arī konteksts ir mainījies, sociālais pienākums radīt pēcnācējus un vēlme kļūt par vecākiem joprojām Āfrikā ir dzīvi. Varbūt ne visi šodien uzskata neauglību par lielāko sievietes nelaimi un abortu par tik nopietnu pārkāpumu, par kuru tiek saņemts senču sods. Tomēr āfrikāņiem ir nepieņemami, ka bērnu radīšana tiek brīvprātīgi kavēta, viņi arī uzskata par dīvainu un nesaprot kādu, kurš nevēlas kļūt par tēvu vai māti.

Avots: Anna Buono, “Africa, contro l'omosessualità per amore della vita”, www.lanuovabq.it

Tulkoja Ilze Mežniece

Foto: morguefile.com

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 11 Maijs 2015 06:44

Jaunākie raksti