Gaisma tuneļa galā: Dievs ir pacietīgs, laipns un žēlsirdīgs

Piektdiena, 13 Marts 2015 08:01

Es esmu 36 gadus veca sieva un četru mazu bērnu mamma. Ikdienā pārsvarā rūpējos par ģimeni un māju, nedaudz strādāju. Mēs dzīvojam mājīgā mājā, kur nerimstoši kūsā dzīvība. Vīrs vada ģimenes uzņēmumu.

Ne vienmēr man ir bijusi tik sakārtota un laimīga dzīve. Es to saņēmu kā dāvanu no Dieva. Viņš patiešām ir pacietīgs, laipns un žēlsirdīgs. Bez Viņa bija briesmīgi. Tagad jau es zinu, ka nekas, ko es agrāk darīju, nespēja dot man īstu laimi un dzīvi sirdsmierā, kā arī vienotībā ar sevi pašu un otru cilvēku.

Sātana pavadībā

Pirms savas atgriešanās es darīju daudz pretīgu lietu. Viens grēks veda pie nākamā, un pakāpeniski ar mani kļuva aizvien sliktāk... Neapzināti es uzticējos Ļaunajam, bet viņš piestādīja kārtējos, aizvien dārgākus, rēķinus par saviem pakalpojumiem. Es nonācu viņa slazdā, vispār nezinot, ka viņš eksistē. Pēc daudziem gadiem es uzzināju, ka viņa pirmā lielā uzvara ir tad, ja cilvēks netic sātanam un dzīvo tā, it kā viņš neeksistētu.

Kā bērns pieņēmu sakramentus: Kristības, Pirmo Svēto Komūniju, kā arī Iestiprināšanu, bet ikdienā tā vietā, lai tiktu vesta uz baznīcu, tiku vesta pie bioenerģētiķiem. Pēc Iestiprināšanas pilnībā pārtraucu iet uz baznīcu. Mājās vienmēr norisinājās kaut kas slikts. Man bija agresīva ģimene, kurā bija daudz vardarbības, savstarpēja naida un alkohola.

Kā četrpadsmitgadīga meitene uzsāku treniņus austrumu cīņas mākslā. Caur tiem pāris nākamo gadu laikā tiku izveicīgi ievesta New Age pasaulē. Sākotnēji cīņas māksla bija vienkārši fizisks treniņš. Praksē pakāpeniski pievienojās tādi elementi kā klanīšanās meistaram un meditācijas, kurās man bija jāsaplūst ar visa kosmosa enerģijām, izslēdzot sajūtas un domāšanu. Pēc tam sāku praktizēt bioenergoterapiju. Es “ārstēju” ne tikai ģimeni, paziņas, bet arī treniņnometnēs ievainotus cilvēkus. Iesākās tāpat ar sarunām, ar svārstu un enerģijas saņemšanu no kosmosa, lai tās būtu manī vairāk un varētu to nodot tālāk. Es nodarbojos ar to dažus gadus. Dažreiz es zīlēju ar kārtīm, jautāju zīlniecēm par savu nākotni un izmēģināju daudzas citas ezotēriskas prakses. Tādā veidā es pārkāpu Dekaloga pirmo bausli.

Tiku uzskatīta par ļoti gudru, bet tomēr Ļaunais mani piemānīja. Es palaidu garām pat faktu, ka svārsts skaidri parāda, ka pastāv kāds saprātīgs spēks otrā pusē. Var taču ar viņu norunāt, ka par apstiprinošas atbildes zīmi būs svārsta nekustīgums, bet noliedzošu atbildi svārsts dos, griežoties pa apli, vai arī ka uz “jā” griezīsies pa labi, bet uz “nē” pa kreisi. Tā nedarbojas nevieni fiziski spēki, tie dod vienmēr vienu un to pašu efektu. Laimes un panākumu meklējumi par katru cenu pilnībā padarīja mani aklu.

Kad man bija 17 gadu, iesākās mani dažādie sakari ar vīriešiem, pat ar trīs vīriešiem vienlaicīgi. Viens no viņiem bija precējies, un viņam bija bērns. Kārtējie grēki noveda pie citiem grēkiem...

Kad man bija 18 gadu, es iepazinos ar mīļoto, kuram arī bija 18 gadu. Tieši tad mani vecāki šķīrās un pārcēlās katrs uz savu dzīvokli. Man nebija vietas. Tā kā mūsu attiecības ilga jau gadu, puiša vecāki, zinot manu situāciju, nolēma ļaut man dzīvot viņu mājā kopā. Tajā laikā es nolēmu pilnībā saraut kontaktus ar savu tēvu, kurš bija vardarbīgs un aktīvs alkoholiķis. Mēs tikāmies tikai tiesas sēdē, nepasakot viens otram pat “labdien”... Mani kontakti ar māti un māsu, kuru viņa paņēma sev līdzi, arī bija neregulāri.

Pēc šīm izmaiņām iesākās šķietami tikai labi notikumi. Mana puiša mamma darīja visu manā vietā - mazgāja, tīrīja, gatavoja... Jautāja, vai mēs rūpējamies par to, lai es nepalieku stāvoklī, lai mēs varētu pabeigt mācības. Mans puisis mācījās, es arī. Es tiku galā ar mācībām ļoti labi. Jāju ar zirgu, burāju, staigāju pa alām, devos garos velobraucienos pa Poliju, mācījos svešvalodas, daudz ceļoju pa pasauli... Kādu laiku tāda dzīve man likās interesanta, sakārtota un kopsummā krietna, un man bija ļoti veiksmīgas attiecības. Tas bija pietiekami, tomēr ne uz ilgu laiku...

Pasaulīgas dzīves maldi

Kaut kur dziļi sevī es jutu, ka ļoti ciešu. Gadiem ilgi dzēru pretapaugļošanās tabletes. Tas bija briesmīgi - būt ar kādu, un tajā pašā laikā ik dienas baidīties palikt stāvoklī. Visu šo laiku man bija sajūta, ka man trūkst kontakta pašai ar sevi, es skatījos uz dzīvi it kā caur miglu. Neskatoties uz to, ka man bija daudz dots – jumts virs galvas, it kā labs puisis, interesantas studijas, ar kurām labi tiku galā, apmierinošs darbs ar salīdzinoši labu algu savā valstī un ārzemēs, daudz hobiju, veselība, skaistums, draugu loks –, es nebiju patiesi laimīga. Es cietu! Par nožēlu, toreiz nebija neviena, kas man skaidri pateiktu - tas tāpēc, ka nav manā dzīvē Dieva. Vai varbūt es pati negribēju izdzirdēt šo “labo vēsti”...

Es ļoti cietu, izliekoties visu laiku, ka viss ir super. Es valkāju stiprās, veiksmīgās sievietes masku, tāpēc ka nezināju citu alternatīvu. Es nezināju, ka ir Kāds, kas mīl mani ne par to, kāda es esmu un kas man ir, bet vienkārši tāpēc, ka esmu. Es grimu aizvien dziļāk... Tas bija ceļš uz nekurieni. Pakāpeniski kaut kur dziļi sevī es sāku just totālu bezjēdzību attiecībā uz visu, ko daru. Es sāku lēnām saprast, ka paļaušanās uz sevi vai uz otru cilvēku nedod sirds mieru, tas nav patiesi. Tas ir kā būvēt māju uz smiltīm, bez pamata.

Reiz, apmēram pēc pieciem civillaulības gadiem, kuros es biju ieguldījusi visu sevi, īsti nezinot iemeslu savai rīcībai, es pāris reizes piekrāpu savu puisi. Pēc neilga laika mēs visu sadalījām, es sapakoju savas mantas un aizgāju. Es nevarēju izturēt tādu dzīvi. Es jutu, ka man trūkst kaut kā svarīga, tomēr es nezināju, kas tas ir. Pēc tam bija kārtējie kontakti ar dažādiem vīriešiem (tā ir sāpīga tukšuma aizpildīšana ar seksu), tajā skaitā arī gadu ilgas attiecības ar precētu vīrieti, kā rezultātā par mata tiesu nenonāca līdz sakramentālas laulības iziršanai.

Pārbaudot sevi ar HIV vīrusa testu, es sapratu, ka, tā dzīvojot, es tieku pakļauta nāvei katru dienu. Pilnīgs aklums! Pēc tam vienojāmies tikai par seksu caur internetu – dažbrīd tikai uz vienu nakti. Es to ienīdu, bet es nemācēju savādāk: es biju seksoholiķe, laulības pārkāpēja... Es pazaudēju jebkādu šķīstību un sievietes cieņu. Es postīju Svētā Gara templi, kas ir mans ķermenis. Papildus es vairāk nekad neuzzināšu, cik daudz savu bērnus esmu nogalinājusi, gadiem ilgi dzerot pretapaugļošanas tabletes, kuras taču dažbrīd darbojas kā abortīvie līdzekļi …

Bet, neskatoties uz to, man likās, ka es esmu pietiekami stipra un man ir ļoti oriģināla biogrāfija, tāpēc ka paralēli visam vienmēr esmu biju spējīga un operatīva - esmu pabeigusi divus studiju virzienus, abus ar ļoti labu rezultātu. Man piedāvāja iegūt doktora grādu. Es ieguvu dažādas mācību stipendijas studijām ārzemēs. Arī tur man bija iespēja vērot cilvēku vientulību, neformālu attiecību un sakramentālu laulību iziršanu, kā iemesls bija attālināšanās, izplatīts sāpju remdētājs – alkohols, narkotikas un sekss. Daļēji arī es pati tajā piedalījos. Man viss sajuka, biju pazudusi – es vairs nezināju, kas ir labs un kas slikts. Es nezināju, no kā ņemt piemēru, kā dzīvot, tāpēc ņēmu to no apkārt esošās pasaules...

Jauna dzīve

Šādā dzīves brīdī es iepazinos ar savu tagadējo vīru. Man bija 26 gadi, viņš bija 3 gadus vecāks. Mēs iepazināmies pretīgos apstākļos – ar viņa bijušās mīļākās un mana toreizējā mīļākā palīdzību. Dīvaini, bet tieši tā iesākās manas atgriešanās stāsts. Kungs Dievs prot rakstīt pat uz ļoti greizām līnijām. Kristus nāca, lai glābtu grēciniekus, pat tādus kā es. Mēs sākām satikties. Viņš pirmais ierunājās par Dievu, veda mani uz vietām, kur es varētu Viņu satikt. Kaut arī viņa dzīve bija tālu no ideāla, tomēr galu galā viņš vienmēr Kristū meklēja glābiņu no savas nabadzības, kuru sevī nēsāja. Pēc pusotra gada vētrainu un sarežģītu attiecību salaulājāmies. Tas bija, manuprāt, liels brīnums, ka pēc tādas dzīves man bija dāvāta iespēja stāties sakramentālā laulībā. Un tikai Kungs Dievs varēja to izdarīt, ka pēc ļoti grūta saderināšanās perioda mēs izšķīrāmies par šo soli.

Pēc laulības pirmā mēneša paliku stāvoklī pirmo reizi. Vīrs piedāvāja, lai mēs aizietu uz Neokatehumenālā Ceļa katehēzēm. Es piekritu. Sākumā mēs izmantojām spēcīgo Dieva ieroci, kas ir šī kopiena, tikai vienreiz. Tad ar mūsu laulība kļuva aizvien sliktāk. Manam vīram viņa ģimene vienmēr bija svarīgāka nekā es. Es jutos piemānīta, atstāta novārtā un nemīlēta. Reiz pēc roku palaišanas pat nokļuvu ātrās palīdzības uzņemšanā... Pārmaiņus mēs strīdējāmies, pat kāvāmies, bet pēc tam mēs kopā lūdzāmies, ik dienas – dažbrīd vairākas reizes dienā. Ikreiz pēc tāda gadījuma mēs centāmies pēc iespējas ātrāk pieiet pie grēksūdzes un pieņemt svēto Komūniju. No tā laika mēs sākām ļoti sistemātiski iet uz Vārda liturģiju un uz Euharistiju kopienā. Mēs abi divi pieķērāmies Kristum kā vienīgajam glābšanas riņķim, un tas ļāva mums palikt šajā sarežģītajā laulībā.

Pateicoties formācijai kopienā, es redzēju, ka tas, ko Baznīca saka par pirmslaulības šķīstības saglabāšanu, nav atpalikušās Baznīcas domāšanas veids mūsdienu pasaulē, bet kalpo cilvēka laimei. Kad es biju stāvoklī ar pirmo bērnu, izrādījās, ka man ir HPV vīruss, ko iegūst dzimumkontakta veidā un kas var izraisīt dzemdes kakla vēzi, bet - ilgi neārstēts – visu dzimumorgānu zaudēšanu vai pat nāvi. Toreiz pirmo reizi sapratu, ka, neglabājot pirmslaulību šķīstību, es esmu sākusi pārrunas ar nāvi. Mani glāba dzīvības došana. Papiloma sākotnēji tika konstatēta pirmās grūtniecības laikā, bet nopietnu slimības simptomu parādīšanās otrās grūtniecības laikā apstiprināja tās klātbūtni un darīja iespējamu tās atklāšanu un izoperēšanu pēc mana otrā bērna dzimšanas. Kungs Dievs, dāvājot man kārtējos bērnus, glāba manu dzīvību...

Laulībā es nesu savu grēku sekas. Es jutos nemīlēta un nevajadzīga; es domāju, ka mans vīrs jutās tāpat. Par spīti tam, nekad neviens no mums nedomāja par šķiršanos. Dievs mums palīdzēja. Jo bija sliktāk, jo vairāk mēs lūdzāmies. Mēs sākām kopā ar diviem, bet pēc tam ar trīs maziem bērniem bieži, bet vēlāk pat katru dienu, piedalīties Svētajā Misē.

Un tā lēnām no šiem diviem laulātajiem brutālajiem, egoistiskajiem un atriebīgajem karstgalvjiem Kristus izveidoja cilvēkus, kas māk noliegt sevi, kas māk piedot un otram sniegt aizvien vairāk atbalsta un mīlestības uzticībā un godīgumā. Aizvien vairāk cienām un respektējam viens otru, aizvien lielāka vienotība parādās ikdienā.

Mēs abi divi apzināmies, ka tikai Viņš dod mums katru dienu no jauna spēku dzīvei mierā, savstarpējā vienotībā un priekā. Katru dienu no rīta un vakarā mēs kopā lūdzamies. Mēs neatstājam to novārtā. Milzīga palīdzība mums ir Neokatehumenālā Ceļa kopiena. Tur mēs saņemam daudz gaismas mūsu kopīgai dzīvei. Mēs cenšamies nemitīgi palikt žēlastības stāvoklī, regulāri pieiet pie grēksūdzes, vienmēr pieņemt svēto Komūniju. Neatstājam novārtā iešanu uz baznīcu. Mēs lūdzamies arī katru dienu kopā ar bērniem. Kad mēs kādu ievainojam, lūdzam piedošanu. Mēs vienotībā esam atvērti dzīvībai, neskatoties uz to, ka pēc ceturtā ķeizargrieziena ārsts piedāvāja man veikt sterilizāciju. Es nepiekritu. Es teicu, ka mēs nemainīsim Dieva gribu manā dzīvē. Kad nepagurstoši palieku pie Dieva, Viņš rūpējas par mani.

Jēzus Kristus bija tas, kurš mainīja manu dzīvi. Pēdējo no pēdējām Viņš padarīja par Dzīves karalieni. Es sapratu, ka tikai Viņš mani pieņem tādu, kāda es esmu, akceptē mani un, ja tikai nedaudz atveru Viņam savu sirdi, darbojas manī. Bieži caur ciešanām, caur krustu, norūda mani ugunī, bet galu galā vienmēr tas ir manam labumam.

Brīnumi

Divreiz dzīvē es esmu piedzīvojusi dziedināšanas brīnumu. Pirmais brīnums notika, kad man bija jāiet uz ginekoloģisku operāciju. Izrādījās, ka mana sirds ir sliktā stāvoklī. Pasaulslavens kardioloģijas profesors nebija pārliecināts, vai drīkst pakļaut mani šādai procedūrai. Iepriekšējā vakarā pirms procedūras es aizgāju uz Svēto Misi par dziedināšanu, kur dzirdēju: “Sieviete, kurai ir ļoti slima sirds un kura šajā brīdī lūdzas par savu vīru, tiek dziedināta.” Man bija tik dīvainas sajūtas. Man palika karsti, vaigi kļuva sarkani. Es zināju, ka animators, kam ir pravietošanas dāvana, no altāra runāja tieši par mani, neskatoties uz to, ka baznīcā bija daži simti cilvēku. Nākamajā dienā es mierīgi aizgāju uz procedūru. Mani pieslēdza pie elektrokardiogrammas, kas neko satraucošu nerādīja. Iepriekšējā reizē pulss man bija nokritis līdz 30 sitieniem minūtē.

Otrs brīnums notika gluži nesen. Ceturtās grūtniecības laikā es cietu autoavārijā, kā rezultātā es salauzu roku. Man uzlika ģipsi. Man tas bija jānēsā piecas nedēļas. Piecas dienas pēc ģipša uzlikšanas es piedalījos dziedināšanas lūgšanās ar roku uzlikšanu, es lūdzos Dievam brīnumu, lai es varētu par Viņu liecināt Viņam par godu. Mana roka tika dziedināta. Nākamajā dienā es izdarīju USG, un ārsts teica, ka es varu ņemt nost ģipsi, jo viss ir kārtībā. Tajā laikā es arī cietu no Laima slimības ar diezgan nopietniem simptomiem. Pēc dziedināšanas lūgšanas visi slimības simptomi pilnībā pazuda.

Jauna Dieva perspektīva

Kādreiz man nebija neviena atskaites punkta, lai es spētu atšķirt labo no ļaunā. Viss bija izplūdis. Es un visi ap mani paši noteica savus standartus un atpazīšanas veidus. Es jutu, ka vispār nesaprotu, par ko ir runa. Viens kritizēja otru, nebūdams daudz labāks par viņu. Tik daudz es spēju saskatīt. Bet es nesapratu uzskatu, pēc kura otrs cilvēks man ir drauds un problēma, ar kuru man ir jāsacenšas. Tagad jau no šīs jaunās Dieva perspektīvas es saprotu šīs konstrukcijas dziļo jēgu. Es zinu, ka visi mēs esam grēcinieki, un, pateicoties Dieva klātesamībai, es saņemu žēlastību aizvien vairāk pieņemt sevi un otru cilvēku ar visām viņa kļūdām un trūkumiem. Pateicoties Viņa mīlestībai un piedošanai, es arī varu aizvien vairāk mīlēt, pieņemt un piedot.

Es saprotu, ka Dievs ir ieplānojis vislabāko ceļu katram no mums. Es koncentrējos uz šī ceļa atrašanu un sekošanu tam. Es gribu pieņemt katru, ko Kungs Dievs liek manā ceļā. Es zinu, ka tā nav nejauša tikšanās. Katrs ir likts manā priekšā, lai es atgrieztos un tiktu pestīta. Pirmkārt, tas skar manu vīru, kā arī nākamo bērnu pieņemšanu, ar kuriem Kungs Dievs mūs apdāvina. Formācija neokatehumenāta kopienā rāda man, kā patiesi palikt dzīvā derībā ar Dievu un cilvēkiem. Es pieredzu spēju mīlēt un piedot tiem, kuri dara man netaisnību, neatbildot viņiem ar to pašu. Kādreiz par netaisnību es atbildēju ar agresiju un naidu.

Tikko es atkal attālinos no Dieva, ik dienas nelūdzos, pārāk ilgi neeju pie grēksūdzes, uzreiz es sāku zaudēt šo īpašo sirds nostāju, lai darītu to, kas ir labs, es zaudēju žēlastību mīlēt otru un spēju piedot. Vairākkārtēji esmu pieredzējusi, ka paklausība ir labāka nekā dievkalpojums. Tā ir paklausība Dieva gribai, kuru sadzirdu vispirms no Dieva vārda, tad arī no priesteriem un Neokatehumenālā Ceļa katehētiem. Dieva griba atpazīstu arī caur vīru, caur konkrētiem notikumiem. Un kaut arī cilvēcīgi sākumā man nebija viegli patiesi sākt ikdienā dzīvot ar Dievu, bet ar laiku es redzēju, ka man cita ceļa nav. Viss, ko esmu mēģinājusi agrāk – okultisms, zinātniskā un profesionālā karjera, vīrieši, nauda, hobiji – nav devis piepildījumu.

Tagad laulāto attiecības, ģimenes attiecības, finansiālos un profesionālos jautājumus - visu es pakārtoju Dieva gribai. Es spēlēju uz visu banku un piedzīvoju, ka, sekojot Dievam un pieņemot krustu savā ikdienā, beigās vienmēr uzvaru Viņa spēkā. Viņš dod man augšāmcelšanās žēlastību. Man Kunga Ciešanas, Nāve un Augšāmcelšanās ir patiesa absolūtas realitātes dimensija, kas tiek izdzīvota ikdienā, tāpēc ka es pati no sevis nespētu iziet cauri dažādajiem notikumiem tādā veidā, kā aprakstīju. Dieva gribas pieņemšanas augļi ir aizvien lielāks miers sirdī, dzīvesprieks, spēja atšķirt labo no ļaunā.

Agata

Avots: “Dievs ir pacietīgs, laipns un žēlsirdīgs”, žurnāls „Mīliet viens otru”, 2015, nr. 1 (8)

Jaunākie raksti