Ilgojoties pēc tēvišķas mīlestības

Otrdiena, 20 Decembris 2016 11:37

Kā tikt galā ar emocionālām slāpēm, kas radušās tēva neesamības dēļ mūsu dzīvē? Te nepietiek vienkārši uzdot anonīmu jautājumu. Šīs slāpes būtu jāapraksta, jāizpauž, jādalās ar uzticamu personu, tās jāpieņem, jāiekļauj lūgšanā, jānovēlē Dievam. Tas, vai smaga dzīves pieredze mūs iedvesmos atvērtībai uz citiem cilvēkiem un radošumam, vai arī liks ieslēgties sevī, sūdzēties, palikt pasīviem un nikniem, ir atkarīgs no mums pašiem.

Jāpatur prātā, ka ne visas cilvēka slāpes var apmierināt pilnībā (pretēji tam, ko mums apsola dažāda veida padomdevēji). Cilvēks pēc savas būtības paliek neizsmeļams. Vai pašā jautājuma formulējumā nav apslēpta kāda maģiska pārliecība, ka pastāv veids, kā apmierināt šīs ilgas visā pilnībā? 

Ilgas pēc tēva saistītas t.sk. ar drošības meklējumiem. Pateicoties sirsnīgam un stipram tētim, bērns jūtas drošs. Šo drošības sajūtu mēs meklējam visu mūžu. Tomēr tēva mīlestība ir tikai viens no veidiem, kā šo drošību iegūt. Drošību mums dāvā arī dziļas attiecības ar citiem ģimenes locekļiem, ar māti, brāļiem un māsām, draugiem. Dziļas drošības sajūtas avots ir arī laulība, sava ģimene: sieva, vīrs, bērni. Daudzas sievietes, kuras tikušas sāpinātas un pamestas no tēva puses, tomēr atgūst drošības sajūtu saiknē ar vīru un bērniem. 

Kā ceļazīmi šeit var izmantot skaisto Mātes Terēzes no Kalkutas lūgšanu: “Kad esmu izsalkusi, sūti man kādu, kuram vajadzīga mana maize. Kad esmu noskumusi, sūti man kādu, kam vajag manu mierinājumu. Kad esmu vientuļa, sūti man kādu, kuram vajag manu atbalstu.” Paradoksālā kārtā mēs tiekam galā ar savu izsalkumu, pabarojot citus. Mēs varam pārvarēt mūsu trūkumus, daloties tajā, kas mums ir, varam sasniegt tuvību, dāvājot to līdzcilvēkiem. 

Kā izpildīt ceturto bausli, ja tēvs ir nodarījis mums pāri? 

Sarežģītām attiecībām ar tēvu jākļūst par izaicinājumu. Tā ir vērtīga, kaut arī ļoti sāpīga, iespēja iemācīties veidot attiecības ar apkārtējiem. Šāda situācija prasa no pieauguša bērna smalkjūtību, upurgatavību un pazemību. Tāpat nepieciešams darbs ar bailēm, dusmām, vainas sajūtu vai arī vēlmi pēc atriebības. Izvēloties brieduma ceļu, šīs jūtas neapdraud cieņu un mīlestību pret tēvu. Esam aicināti tās apzināties un pārvarēt. Tad arī smagi pārdzīvojumi sekmēs radošu darbu ar sevi. Nevar izslēgt, ka tas, kuram izdodas pārvarēt bailes un dusmas pret savu tēvu, spēs tikt galā ar jebkādām citām bailēm un dusmām savā dzīvē. 

Dēla mēģinājumi noliegt savu tēvu (arī apslēptā veidā) nodara kaitējumu pašam dēlam. Naids pret tēvu nozīmē noraidošu attieksmi pret savu dzīvi. Attiecību uzlabošanu var sākt, piemēram, ar atsevišķām smalkjūtības un labvēlības izpausmēm pret tēvu. Arī tad, ja viņš uzvedas neatbilstošā veidā, var ar vienkāršu žestu, vārdu vai nostāju nodot viņam vēstījumu: “Neesmu Tavs ienaidnieks. Tieši pretēji – labi pret Tevi izturos.” 

Vecā Derība ļoti skarbi izturas pret tiem, kuri necienā savus vecākus. Ceturtais bauslis saista cieņu pret tēvu un māti ar ilgu un laimīgu mūžu. Tas nav tukšs apsolījums, jo tam ir dziļš psiholoģisks pamatojums. Cieņa, labvēlība un pieņemšana attiecībās ar vecākiem apliecina cieņu un pieņemšanu pret sevi pašu un savu dzīvi. 

Ko darīt, ja tēvs turpina ievainot savu bērnu? 

Katram ir tiesības aizstāvēt savu cieņu. Kā? Šis jautājums jāizpēta tiešā dialogā ar uzticamu personu – garīgo vadītāju, psihoterapeitu, padomdevēju, kādu ģimenes locekli. Pastāv gadījumi, kad mums tiešām būtu jāizvairās no kontaktiem. Nedrīkstam bezpalīdzīgi paciest netaisnību un ļaut sevi ievainot. Atcerēsimies, ko Jēzus saka virspriestera kalpam: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jn 18,23) Šo frāzi varētu atkārtot katram pāridarītājam, arī savam tēvam. 

Attiecībās ar tēvu mums nepieciešama arī žēlsirdība. Ideālu cilvēku nav. Tas attiecas arī uz tēviem, vīriem, dēliem, brāļiem, kā arī mātēm, sievām, māsām un meitām. Visi esam tikai cilvēki. Eņģeļi mīt debesīs. Ģimenes dzīve prasa no mums dāsnumu, vienkāršu ikdienas labvēlību, kā arī gatavību piedot. 

Jāpiebilst, ka mūsdienās pastāv sava veida mode analizēt vecāku uzvedību. Terapijas seansos un grupās mēs stāstām par viņu kļūdām, aprunājam, pat linčojam. Tomēr daudz retāk mēs uzdodam sev jautājumu, kā mēs paši esam izturējušies, būdami pusaudži vai  jaunieši, jo arī 13gadnieks spēj ievainot tēvu tik ļoti, ka viņam negribēsies dzīvot. 

Kā jāizturas pret sievietēm, kuras citos vīriešos meklē “tēvu”? 

Šķiet, sievietes, kuras vāji apzinās savu emocionālo pieredzi, var tikt pakļautas dažāda veida psiholoģiskiem mehānismiem. Pieredze rāda, ka alkoholiķu meitas bieži apprecas ar vīriešiem, kuri ir tendēti uz alkoholismu. Līdzīgi notiek arī ar vīriešiem, kuri neapzinās savas jūtas. 

Dažreiz lūdzot pēc garīgas vadības, sievietes neapzināti meklē tēvu vai vienkārši vīrieša atbalstu un palīdzību. Tas nav nekas ļauns, taču priesteri bieži tam nav sagatavoti. Šādai sievietei labāk palīdzētu vecāks garīdznieks, kuram piemīt autoritāte, un kurš prot uzturēt distanci, kā arī nošķirt psiholoģiskas grūtības no morālām un garīgām problēmām. Ja priesterim rodas bažas par kādu personu, kas nāk pie viņa kā pie garīgā tēva, šeit var palīdzēt tieša un atklāta saruna par notiekošo. Var ieteikt cilvēkam apmeklēt psihoterapiju, kaut gan tas ne vienmēr ir iespējams. Sarežģītās situācijās priesterim būtu jāvēršas pēc padoma pie sava garīgā vadītāja vai terapeita, jo ar spontānām attiecībām, kas parasti der ikdienas situācijās, šeit var nepietikt. 

Kā Debesu Tēvs var mums palīdzēt dziedināt attiecības ar tēvu virs zemes? 

Mēs dzīvojam dabiskā un pārdabiskā dimensijā. Tā ir kristīgā garīguma fundamentālā patiesība. Dievs Tēvs neaizvieto parasto tēvu fiziskā nozīmē. Viņš nenovērš “caurumus”, kas radušies nolaidības, egoisma vai vardarbības dēļ. Tāpat nevar ignorēt savu tēti, uzskatot, ka Debesu Tēvs uzņemsies viņa lomu. Bērns no sava tēva atteikties nevar. 

Dievs Tēvs atklāj mums savu tēvišķo mīlestību nevis tādēļ, lai novērstu mūsu ciešanas sāpīgas pieredzes dēļ, bet lai palīdzētu mums atrast ceļu pie Viņa. Nākot pie Tēva ar mūsu ievainoto mīlestību, Viņš mums norāda uz Jēzu, savu Dēlu. Jēzus ir mūsu ceļš pie Debesu Tēva, bet caur Viņu arī pie tēva virs zemes. Dieva Tēva žēlsirdība pamudina mūs mīlēt savu tēvu neatkarīgi no tā, kas viņš ir un ko viņš dara. 

Mūsu ievainojumus var ārstēt, daloties ar līdzcilvēkiem tajā, kas mums pieder. Šis ir evaņģēliskā garīguma paradokss: dodot mēs iegūstam, izdalot mēs pavairojam, palīdzot citiem dziedināšanā - ārstējam paši sevi, mirstot - dzīvojam. 

 

Avots: Józef Augustyn SJ „SPRAGNIENI OJCOWSKIEJ MIŁOŚCI

Foto: morguefile.com

 

Sagatavoja Marks Jermaks