6 soļi cīņā ar psihiskiem traucējumiem

Otrdiena, 15 Novembris 2016 09:19

Depresija, panikas lēkmes, nakts murgi, atkarības un bailes. Tu savā dzīvē saskaries ar daudzām grūtībām. Iespējams, Tu jūties vientuļš un nomaldījies. Izlasi to, lai zinātu, kā sev palīdzēt. Šoreiz vēlētos pievērsties situācijām, kad ticīgam cilvēkam derētu nopietni apsvērt iespēju vērsties pie psihoterapeita. Daudziem rodas jautājums, ko darīt ar dažādām psihiskas dabas problēmām, piemēram, depresiju, bailēm, uzbāzīgām domām, atkarībām, masturbāciju vai pornogrāfiju. Tāpat rodas jautājums, kā būt attiecībās ar Dievu, vienlaicīgi saskaroties ar emocionāliem traucējumiem.

Psihiski traucējumi nav retums

Psihiski traucējumi sabiedrībā ir ļoti izplatīti, kaut gan par tām īpaši daudz nerunā. Tāpat arī baznīcā visai reti var dzirdēt sprediķus par to, ka kristieši var ciest no panikas lēkmēm, depresijas vai šizofrēnijas. Iespējams, vispārējā kristiešu apziņā dominē uzskats, ka kristietim nepienākas piedzīvot kaut ko tādu, jo kā gan mīļotais Dieva bērns varētu būt noskumis, nobijies vai slims?

Dažreiz cilvēki, kuri apzinās savus psihiskos traucējumus, var justies pamesti un nesaprasti, jo Baznīcā, kas teorētiski ir viņu mājās, viņi brīžiem nesatiek nevienu, kurš spētu nosaukt viņu problēmas vārdā un sniegtu kādu izsmeļošu skaidrojumu vai mierinājumu.

Sāpju gūstā

Viena no vissāpīgākajām psihiskām pieredzēm ir depresija. Es ar to nedomāju sliktu garastāvokli vai nogurumu noteiktā dzīves posmā. Tas ir stāvoklis, kad katrs elpas vilciens izraisa sāpes, kad Tu stundām ilgi paliec gultā un nespēj piecelties, kad Tu sauc uz Dievu pēc nāves vai arī pārstāj lūgt vispār. Tas ir ilgstošs bezspēcības, vainas un bezpalīdzības stāvoklis, kas visu cilvēka dzīvi pārvērš par vienu vienīgu šausmu stāstu. Piedzīvojot depresiju, Tu lieliski apzinies, ka ar ticību Dievam tomēr nepietiek. Depresiju bieži pavada baiļu lēkmes, kad cilvēks pilnīgi neracionālā veidā piedzīvo panikas uzplūdumus, ko nav iespējams apturēt ar gribas aktu.

Iespējams, Tev gadās, ka miegu traucē nakts murgi, bet dienas vidū sabiedriskā transportā pēkšņi uzbrūk bailes no cilvēkiem vai arī Tu piedzīvo depersonalizācijas stāvokli, kad šķiet, ka Tu vairs neesi Tu pats, it kā Tu tiktu nošķirts no sava ķermeņa un prāta. Lūgšanas par atbrīvošanu no bailēm var nonākt mūsu garīgās dienaskārtības augšgalā, jo dzīve ar šādiem simptomiem tiešām draud kļūt par elli. Protams, mēs ilgojamies, lai Dievs pēc iespējas ātrāk darītu mūs brīvus.

Cita psihiska problēma, par ko daudzi izvēlas klusēt, ir atkarība no masturbācijas un pornogrāfijas. Cilvēks var piedzīvot milzīgu seksuālu spriedzi, kas pamudina viņu uz izlādi, kā rezultātā viņš nonāk pornoatkarībā. Mēs vēlamies aizvien vairāk, taču tā īsti nesaņemam atvieglojumu. Masturbācijas problēma parasti saistīta ar stipru kauna un vainas sajūtu, jo cilvēks iedomājas sevi kā nešķīstu, necienīgu būt Dieva priekšā. Mazvērtība un sevis šaustīšana palielina atkarīgā cilvēka ciešanas un apgrūtina attiecības ar Tēvu.

Neapzinoties, ka masturbācijas un pornogrāfijas problēma ir izkropļotas ilgas pēc tuvības un mīlestības, cilvēks iegremdējas vainas sajūtā un no visiem spēkiem cenšas tikt vaļā pats. Tomēr patiesībā viņam palīdzētu kārtīga sapratnes, mīlestības un žēlsirdības deva.  

Vienmēr kopā ar Dievu

Personām, kuras cieš no psihiska rakstura problēmām, var rasties vēlme atsvešināties no sabiedrības vai Baznīcas, palikt malā. Šiem cilvēkiem var likties, ka viņi neiederas kopienā, neviens viņus nesaprot, ka viņi ir pārāk vāji un grēcīgi, lai būtu pilnvērtīgi draudzes locekļi. Piedaloties svētdienas Misē, viņiem var rasties iespaids, ka citi ticīgie ir veselāki, nobriedušāki vai svētāki par viņiem. No tā rodas briesmīga vientulība.

Ko darīt? 

(1) Tev jāvēršas pēc palīdzības

 Ja Tu piedzīvo kādu no augstāk pieminētajām problēmām, Tev ir jāmeklē palīdzība. Primāri tā varētu būt psihoterapija, bet tad – garīgais vadītājs, biktstēvs, kopiena, draugi. Atceries, ka Tev nav jābūt pašpietiekamam. Atceries, ka dažreiz Tev jāļauj cilvēkiem sev palīdzēt.

(2) Runā, runā un vēlreiz runā 

Visnopietnākā kļūda ir centieni savu problēmu noklusēt vai noslēpt, izliekoties, ka viss ir OK. Aicinu Tevi vismaz sev pašam atzīt, ka problēma pastāv! Tas ļaus Tev nepalikt vientulībā un izolācijā.

(3) Netici meliem

Netici meliem, it kā Tu būtu sliktāks nekā citi kristieši. Jēzus īpašā veidā mīl nabagus un cietējus. Tas attiecas arī uz Tevi. Tev ir paredzēta vieta ticīgo kopienā. Tava lūgšana, kas dažreiz izskatās visai bēdīgi, Dieva acīs ir vērtīga.

(4) Lūdzies

Iespējams, Tev šķiet, ka šādā stāvoklī nav vērts iet pie grēksūdzes, ka neviens Tevi nesapratīs, ka neesi cienīgs piedalīties Misē un pieņemt sv.Komūniju. Varbūt Tu pārstāj lūgties, uzskatot, ka vērtīga ir tikai tāda lūgšana, kas ir sakoncentrēta, sakārtota un ticības pilna. Un vai ir jēga lūgt, ja pirms piecām minūtēm atkal biji padevies masturbācijai? Jā. Katrs mūsu mēģinājums vērsties pie Dieva ir ļoti svarīgs. Vienmēr tici.

(5) Atzīsti savu vājumu

Visbeidzot pamēģini pieņemt sevi līdz ar visiem sāpīgajiem pārdzīvojumiem. Zinu, tas skan visai teorētiski. Zinu, ka Tev ir slikti un Tu ilgojies pēc atvieglojuma. Tomēr būtu labi, ja Tu pārstātu sev pārmest to, ka esi vājš, grēcīgs, slims. Dievs Tevi nenoraida un netaisās sodīt. Dievs ir Tev blakus un Tevi pieņem.

(6) Nezaudē ticību

Jēzus teica, ka Dievam viss ir iespējams. Neatkarīgi no tā, cik ilgi Tu ciet, Dievs spēj to izbeigt. Mēs nedrīkstam padoties izmisumam un atteikties no mūsu ticības. Dievs vienmēr ir un paliek lielāks par mūsu problēmām.

Raksta autore: Marija Kšemeņa (Maria Krzemień) – kristīgā psiholoģe un motivācijas trenere.

Avots: 6 kroków w walce z zaburzeniami psychicznymi, deon.pl

Foto: KellyB., flickr.com

Tulkoja Marks Jermaks