Mana smagā, neremdināmā cīņa pret Katoļticību

Pirmdiena, 14 Novembris 2016 11:28

Es cīnījos pret katoļticību.

Ak, es cīnījos ilgi un smagi.

Ļaujiet man paskaidrot.

Kad biju jauns, tiku uzaudzināts mīlošā, ticībai nodevušos luterāņu ģimenē. Mēs regulāri apmeklējām baznīcu, lasījām Bībeles stāstus, lūdzāmies pirms ēdienreizēm un vakarā pirms miega. Mēs bieži apspriedām ticības lomu ikdienas dzīvē. Līdz pat šodienai šīs ticības atmiņas man ir neizsakāmi dārgas, jo tās bija Dieva iedvesmotas un manas ģimenes izdzīvotas.

Principā, man nebija iemesla nemīlēt katoļus. Vismaz man tā šķita. Galu galā, man bija draugi, kuri gāja uz Svētajām Misēm, apmeklēja Kristiešu Doktrīnas brālību, runājās ar priesteriem. Turpretī, es gāju uz dievkalpojumiem, Svētdienas skolu, un man bija mācītājs. Mani katoļu draugi pavadīja vairāk laika apspriežot Mariju un svētos, ik pa laikam pieminēja Pāvestu un gāja uz grēksūdzēm. Neņemot vērā šīs atšķirības, mēs joprojām varējām kopā kāpt kokos, kaitināt meitenes un spēlēt beisbolu.

Tomēr pēdējā koledžas gadā viss sāka mainīties. Tas notika, kad satiku savas dzīves lielo mīlestību, Keriju. Viņa bija satriecoša. Viņa bija apburoša. Viņa bija mīloša.

Viņa bija katoliete.

Labi, labi. Uztraukumam nebija pamata, vai ne?

Bija gan!

Kad sapratām, ka iemīlamies viens otrā un vēlamies pavadīt kopā dzīvi, mēs aptvērām, ka mums abiem jānoskaidro, kā mēs ikdienā praktizētu savu ticību. Dievs ieņēma svarīgu lomu mūsu abu dzīvēs, tāpēc daudzi jautājumi kļuva ļoti aktuāli. Kur mēs laulāsimies? Kā mēs audzināsim mūsu bērnus? Uz kuru draudzi dosimies kā ģimene?

Šis bija sākums manai smagajai, neremdināmajai cīņai pret katoļticību.

Šajā mirklī es sāku izpaust visus savus mistiskos, apslēptos, taču agresīvos iebildumus. Mana tolerantā, mīlošā attieksme pret manas sievas pārliecību neizskaidrojami, bet nenovēršami pārvērtās neizsīkstošā, nežēlīgā, manai uztverei dievbijīgā kritikā attiecībā uz jebko, kas saistīts ar Katoļu Baznīcu.

Un tā, apsūdzības, nesaudzīgi aizplīvurotas, skanēja no manas mutes kā godīgi jautājumi…

Kādēļ es nedrīkstu pieņemt Sakramentus? Kāds pamats visai pompozajai Baznīcas hierarhijai? Kurš ir teicis, ka man jāatzīstas savos grēkos tieši priesterim? Kādēļ laulājoties Katoļu Baznīcā, mums jāparaksta dokuments, kurā apstiprinām, ka audzināsim bērnus katoliskā garā? Kādēļ Katoļu Baznīca tik ļoti izceļ, ja ne dievina Mariju un svētos? Un kā ar …? Kā tas var būt, ka …? Un vēl kas - …

Un tā es turpināju skandināt savus jautājumus.

Mans risinājums? Pavisam vienkāršs!

 ‘Kerij, kādēļ lai tu nemainītos? Kāpēc tu vienkārši nevarētu pārstāt būt katoliete?’ Mums būtu jābūt luterāņiem. Vai arī, lai parādītu, ka esmu noskaņots uz kompromisu, teicu - kā būtu ar Episkopāļiem? Šķiet, tas daudzmaz uzturētu balansu liturģijas izpratnē. Vai arī, ja nu mēs pievienotos kādai brīvdraudzei? Nu, tas gan būtu kompromiss! Šķiet, tas neapvainotu nevienu no mums, vai ne?

Un tomēr Kerija ļoti vienkārši un klusi atbildēja: ‘Tod, esmu katoliete. Vienkārši esmu, un viss.’

Dusmu šaltis. Nebeidzami iebildumi. Ņurdēšana zem deguna.

Un tā… Esot iemīlējušies un nenovēršami atrodoties strupceļā, mēs darījām to, kas šķita visloģiskākais. Mēs atradām īstermiņa risinājumu. Kāds tas bija? Mēs dalījām svētdienas starp Katoļu un Luterāņu Baznīcu, salaulājāmies Katoļu Baznīcā un turpinājām iet savu ceļu no šī sākumpunkta.

Taču es nekad nebūtu gaidījis to, kas notika turpmākajos 14 gados.

Nedēļu aiz nedēļas lēnītēm, bet pārliecinoši Svētās Mises skaistums un godbijība, kuru tā manī izraisīja, mani pārņēma un sildīja. Koncentrēšanās uz Euharistiju kā centrālo notikumu veda mani arvien dziļāk Tās noslēpumā. Sastapšanās ar Mariju un svētajiem to patiesajā būtībā, esot maniem brāļiem un māsām, paplašināja manu izpratni par Kristus Miesu. Tie bija kā pulks liecinieku, paraugu un sargu, kalpojot un dziļi pielūdzot Kristu.

Laika gaitā tādi cilvēki kā Gilberts Kīts Čestertons (G.K. Chesterton), Flanerija O’Konors (Flannery O’Connor), Ivlins Vo (Evelyn Waugh) un Ilērs Beloks (Hilaire Belloc), Romano Gvardīni (Romano Guardini) un Pāvests Benedikts XVI palīdzēja man saskatīt Katoļticības intelektuālās, mistiskās, skaistās un sāpīgās puses. Elpu aizraujoša māksla, iespaidīga arhitektūra, dziļi garīga mūzika, dabas brīnumi – tas viss uzticīgi un neapšaubāmi norādīja uz Kristu veidos, kādus es līdz šim nebiju pieredzējis. Sarunas ar manu priesteri, katoļu draugiem un manu sievu pieauga jaunā izteiksmē, godīgumā un atjaunotā ticībā.

Knapi atminoties ieraduma sākumu, mēs gājām uz Svēto Misi katru nedēļas nogali. Man tas šķita pareizi un nepieciešami.

Kad britu žurnālists un katoļu konvertīts G.K. Čestertons 20.gs. sākumā stāstīja par savu garīgo ceļojumu, mani satrieca fakts, ka viņa teiktais tikpat labi varēja būt sacīts arī par mani:

‘Tajā brīdī, kad cilvēki pārstāj cīnīties pret Katoļu Baznīcu, viņi sajūt iekšēju vilkmi uz to. Brīdī, kad viņi pārstāj To pārkliegt, tie sāk ar patiku Tajā klausīties. Brīdī, kad cilvēki cenšas būt taisnīgi pret Katoļu Baznīcu, viņi sāk par to sajūsmināties. Taču tad, kad šī pieķeršanās pārkāpj kādu noteiktu robežu, tā sāk pārvērsties grandiozi traģiskā, bīstamā, lieliskā mīlas stāstā.’

Par spīti maniem sīvajiem pūliņiem pretoties, laika gaitā manas šaubas žēlastībā vienkārši un brīnumaini ... izplēnēja. Pretēji Saula krišanai no zirga, piezemējoties uz sēžamvietas, mana pārvēršanās bija pakāpeniska. Tā vairāk līdzinājās tūkstošiem otas triepienu gleznotam portretam, kurā pašu seju varēja skaidri saskatīt tikai beigu procesā. Un visā visumā es vēlu aptvēru, ka gleznotājs nebiju es. Tas bija Dievs.

2010. gada 3. Aprīlī Lieldienu Vigīlijā mana neremdināmā, smagā cīņa pret Katoļticību beidzās; es pilnībā padevos Ticībai. Bez šaubām, Klaiva Steipla Luisa (C.S. Lewis) vārdiem, mana konvertēšanās bija svētīta sakāve. 

Kad G.K. Čestertons, kurš manā konvertēšanās ceļā bija viens no spēcīgākajiem balstiem, 1922. gadā kļuva katoļticīgs, viņš atklātībā ieskatījās Tēva Tomasa Volkera (Fr. Thomas Walker) acīs un, plati smaidot, atzinās: ‘Esmu pavadījis savas dzīves laimīgāko stundu.’

Tad viņš devās mājās un uzrakstīja šo dzejoli:

‘ Konvertīts’


Pēc viena mirkļa, kad noliecu galvu,

Pēc tam, kad pasaule apgriezās kājām gaisā un nostājās savā vietā,

Es iznācu klajumā, kur vecā taka mirdzēja balta.

Es gāju pa ceļiem un dzirdēju, ko ļaudis teica;

Biezoknis mēļu, kā rudens lapu plājs,

Ne nemīlošu, bet savādu un spalgu;

Skan vecas mīklas un jauni ticības vārdi, ne par spīti,

Bet maigi, it kā smaidot par mirušo.

Prātniekiem ir simt kartes, ko dot,

Kuras izseko viņu svārstīgo kosmosu kā koku.

Tie kladzina saprātu kā pļāpas,

Kuri patur smiltis un zeltu izkaisa.

Visas šīs lietas man mazāk vērtas, kā putekļi,

Jo mans vārds ir Lācars, un es dzīvoju.

Kad mana cīņa ar Katoļu Baznīcu brīnumaini beidzās, arī es aptvēru, ka ‘mans vārds ir Lācars, un es dzīvoju ’.

Patiesi.

Es dzīvoju.

 

Avots: Tod Worner, “My big fat fight against catholicism”, aleteia.org

Tulkojusi: Daiga Kaša