Vai svētums tikai svētuma “ģēnijiem”?

Otrdiena, 01 Novembris 2016 08:06

Šajos brīnišķīgajos svētkos – Visu svēto dienā, piedāvājam pārdomām fragmentu no svētā Jāņa Pāvila II garīgā testamenta “Jaunajā tūkstošgadē ieejot”.

Svētums

Vispirms es bez vilcināšanas varu teikt, ka perspektīva, kurā jāiekļaujas visam pastorālajam darbam, ir svētums. Vai tad tā nebija Jubilejas atlaidu galīgā jēga, kā īpaša žēlastība, kuru Kristus ir dāvājis, lai ikviena kristītā cilvēka dzīve varētu tikt attīrīta un atjaunota pašos dziļumos?

Tādēļ ir svarīgi atkal no jauna atklāt – ar visu tai piemītošo programmatisko vērtību ­– dogmatiskās konstitūcijas par Baznīcu “Lumen gentium” 5.nodaļu, kas veltīta “vispārējam aicinājumam uz svētumu”. Ja Koncila tēvi šim jautājumam veltīja tik lielu nozīmi, tad tas nebija tādēļ, lai ar to piešķirtu tādu kā “garīgu nokrāsu” mācībai par Baznīcu, bet drīzāk gan, lai aicinājums uz svētumu atklātu to būtisko dinamismu, kas raksturo Baznīcas dzīvi. No jauna atklāt Baznīcu kā “noslēpumu”, t.i. kā “tautu, kas vienota Tēva, Dēla un Svēta Gara vienībā”, ­ – tas nevarēja nenest līdzi arī Baznīcas “svētuma” jaunu atklāšanu, saprotot to pašos pamatos – kā piederību Tam, kurš ir svēts šī vārda vispilnīgākajā nozīmē: “trīskārt Svētais” (sal. Is 6,3). Teikt, ka Baznīca ir svēta, nozīmē norādīt uz tai piemītošo Kristus Līgavas seju: Baznīca ir Kristus Līgava, par kuru Viņš atdeva savu dzīvību tieši tādēļ, lai darītu to svētu (sal. Ef 5,25-26). Un šī, tā sacīt, objektīvā svētuma dāvana tiek dāvāta ikvienam kristītajam.

Taču dāvana, savukārt, izpaužas arī kā uzdevums, kuram jānosaka visa kristīgā dzīve: “Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti” (1. Tes 4,3). Tas ir saistības, kas neattiecas vienīgi uz noteiktas kategorijas kristiešiem: “Visi ticīgie, neatkarīgi no viņu stāvokļa vai kārtas, ir aicināti uz kristīgās dzīves pilnību un mīlestības pilnību” (LG, 40).

Atgādināt šo elementāro patiesību, liekot to par pamatu pastorālajai programmai, ar kuru mēs ieejam jaunajā gadu tūkstotī, – pirmajā brīdī varētu šķist, ka tādējādi tiek izvirzīts mērķis, kas neprasa operative rīcību. Vai svētumu vispār iespējams “ieplānot”? Ko šis vārds var nozīmēt pastoralās plānošanas kontekstā?

Patiesībā, pakārtot pastorālo plānošanu svētumam nozīmē izvēli, kuras sekas, pateicoties konsekvencei, būs visai ievērojamas. Tas nozīmē paust pārliecību, ka ja Kristība ir patiesa ieiešana Dieva svētumā caur iekļaušanu Kristū un Viņa Gara iemājošanu, tad būtu bezjēdzīgi apmierināties ar viduvēju dzīvi, kuru nodzīvo ar minimalisma ētikas un paviršas reliģiozitātes zīmi. Jautāt katehumēnam: “Vai tu vēlies saņemt Kristību?” nozīmē tajā pat laikā viņam jautāt: “Vai tu vēlies kļūt svēts?” Tas nozīmē iezīmēt viņa ceļu ar Kalna sprediķa radikalismu: “Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt 5,48).

Kā pats Koncils to ir paskaidrojis, šo pilnības ideālu nedrīkst pārprast, it kā tas sevī neizbēgami ietvertu kaut kādu ārkārtēju dzīvi, kura būtu iespējama tikai atsevišķiem svētuma “ģēnijiem”. Svētuma ceļi ir daudzveidīgi un attiecīgi piemēroti katra kristieša aicinājumam. Es pateicos Kungam, kurš man ir ļāvis šajos gados beatificēt un kanonizēt tik daudzus kristiešus, to vidū – daudzus lajus, kuri ir sasnieguši svētumu visparastākajos dzīves apstākļos. Ir pienācis laiks no jauna un ar pārliecību ikvienam piedāvāt šo ikdienišķās kristīgās dzīves “augsto pakāpi”: visai baznīcas kopienas un kristīgo ģimeņu dzīvei ir jāved šajā virzienā. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka ceļš uz svētumu ir personisks un ka tas pieprasa patiesu svētuma pedagoģiju, kas būtu spējīga piemēroties katra cilvēka personiskajam ritmam. Šai bagātīgajā klāstā, kas tiek piedāvāts visiem, svētuma pedagoģijai vajadzētu integrēt gan tradicionālās – personiskās un grupu palīdzības formas, gan arī jaunākās formas, kādas piedāvā Baznīcas atzītās asociācijas un kustības.

Jaunākie raksti